No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”, 96. p.: Un tie, kuri izpelnījušies, vairs nevar atkāpties no pienācīgas baušļa izpildes, līdzīgi cilvēkam, kurš nespēj atkāpties no brīnišķīgas baudas, kas nāk viņam rokās. Turpretī no pārkāpuma viņi bēg prom kā no ugunsgrēka.

Par viņiem sacīts: „Jūs, kas saliedēti ar jūsu Radītāju, dzīvojat visi šodien”. Radītāja mīlestība atnāk, un tiek dota viņiem kā personīgā mīlestība caur dabiskiem kanāliem, kurus cilvēkam sagatavojusi radījuma daba. Un tagad zars ir saistīts ar savu sakni kā tam pienākas, un dzīve milzīgā parpilnībā nepārtraukti tiek dota zaram no sava avota. Tādējādi Toru dēvē par „dzīvi”.

Attiecībā uz mums pagaidām tā nav „dzīve”. Ja mēs tādu stāvokli justu, tad uztvertu to kā melnu baismīgu bezdibeni. Īstenībā dzīve ir bezgalīga bauda no atdeves tuvākajam. Cilvēks iegūst vēlmi atdot un līdz ar šo vēlmi paceļas pāri savai vēlmei baudīt, to tāpat arī izmantojot atdeves dēļ.

Rezultātā vēlmei baudīt neatliek vairs nekāda savtīga labuma nevienā no četrām plaknēm, un cilvēks kļūst absolūts taisnais. Viņš zaudē jebkādu saikni ar savām saņemošajām vēlmēm, un tikai virs tām veido savas atdeves vēlmes.

Tādu stāvokli nav iespējams iedomāties, līdz iegūsi pats šādas īpašības. Šis ir pilnības stāvoklis, jo cilvēkam atklājas, ka visa esamība, kas šķita viņam tāda reāla: viss pasauļu izplatījums no augšienes lejup, šķelšanās un pēc tam labošanās un pacelšanās atpakaļ augšup, bija iluzora un mānīga. Šī esamība nekad nepastāvēja un netika radīta. Tie bija tikai miglaini sajūtu uzdzirkstījumi viņa apziņā, kas sagatavo viņu tam, lai sajustu Radītāju.

Taču patiesībā viņš nekad nav izgājis ārpus taisnās gaismas četrām stadijām, pat no pašas pirmās saknes stadijas. Viss notiekošais notika viņā, viņa apziņā un sajūtās. Viņš atklāj, ka sācis sajust realitāti no tā brīža, kad sajuta sev apkārt sabiedrību.

Ja cilvēks paliktu viens un nejustu apkārtējo pasauli, viņs nejustu arī savu „es”. Turklāt tajā mērā, kādā viņš atklāj sabiedrību – viņš atklāj arī sevi pašu. Viņš vienmēr iedomājas sevi atbilstoši savai sabiedrībai, kad viņam jau attiecībā pret ko ir iespēja salīdzināt un sevi novērtēt.

Tāpēc pasauļu izplatīšanās no augšienes lejup ir tikai potenciāla attīstība, jo tā nāk pirms mūsu sajūtām. Turklāt mēs sākam sevi sajust tikai sākot no noteikta punkta, izejot jau šķelšanos un iepriekšēju sagatavošanos, kas ļautu pēc tās izlaboties. Šī sagatavošanās sākas no pirmajām stadijām: 0, 1, 2, 3. Tad, kad tā sasniedz 4. stadiju mūsu pasaulē, tad rodas cilvēks, kurš sajūt sevi un viņam apkārt esošo vidi.

Par cilvēku tiek dēvēts tas, kurš jau spēj sajust sabiedrību. Tajā mērā, kādā viņš jūt sabiedrību, viņš ir gatavs sajust Radītāju, savu Veidotāju, jo tas attiecas uz tādu pašu tieksmi, tādu pašu spēju.

Tāpēc cilvēces attīstība tiek vērtēta saskaņā ar cilvēka attīstību attiecībā pret sabiedrību: ar to, cik lielā mērā viņš prot izmantot sabiedrību – sev par labu vai sev par ļaunu. No šī redzes viedokļa jāizskata visas sabiedriskās formācijas, kuras esam izgājuši vēstures procesā.

Turpretī mūsdienās mēs esam sasnieguši pēdējo posmu, kurā cilvēks ir sācis atklāt savu pilnīgo savstarpējo saikni ar sabiedrību. Šī atkarība atklājas arvien vairāk no dienas dienā, visos līmeņos.

Mūsdienu fizika atklāj, ka katra elementārdaļiņa ir saistīta ar jebkuru citu daļiņu, neatkarīgi no vietas un attāluma. Tādā veidā mēs pakāpeniski pietuvojamies atklāsmei, ka cilvēks un sabiedrība nepastāv atsevišķi, bet viss ir vienota sistēma.

Tāpēc ir jāsaprot, ka visi šie skaistie saukļi: „Nedari otram to, kas nīstams tev pašam” un „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” – vienīgā iespēja atgriezt mūs tajā stāvoklī, kurā mēs patiesībā atrodamies, pilnībā to atklāt, piedalīties tajā un pilnībā sevi realizēt. Šajos vārdos nav nekā neīsta, gluži otrādi, tie aicina mums atklāt savu patieso, reāli esošo stāvokli, lai mēs tajā neeksistētu gluži kā zaudējušais samaņu.

Tāpēc mūsu darbības attiecībā pret sabiedrību tie ir nepieciešamie vingrinājumi, pateicoties kuriem mēs virzāmies uz priekšu, lai atvērtu acis, visus sajūtu orgānus, lai varētu uztvert īsto realitāti. Lai nedzīvotu, sajūtot no tās tikai mikroskopisku un iluzoru fragmentu, kā cilvēki gluži kā alkohola vai narkotiku reibumā, bet izmantotu doto mums realitāti visā pilnībā.

Vēlmju labošana ir virzīta uz to saikni ar sabiedrību, kas dēvēta par atdevi. Patiesībā tas ir tikai nosaukums, jo kam gan es varu atdot, ja viss apkārt esošais ir mans? Tikai attiecībā pret manu ego tas tiek dēvēts par atdevi. Būtībā es atgriežos pie tā, lai saņemtu atpakaļ visu to, kas man pienākas – atgriežos pie samaņas.

Gluži kā cilvēks, kurš zaudējis samaņu, nejuta savu ķermeni un nespēja to vadīt, kustināt rokas, kājas. Turpretī tad, kad viņš atgriežas pie samaņas, viņš sāk vadīt savu ķermeni, jūt ar to saikni. It kā ķirurgs viņam būtu piešuvis atpakaļ amputēto roku un cilvēks sajuta, kā no jauna to saņēmis savā rīcībā.

Kabalisti saka, ka it kā vajadzētu atdot, savienoties vienam ar otru. Taču cilvēks, atklājot īstenību, redz, ka visas šīs daļas pieder viņa personīgajam ķermenim. Tādējādi pēc šādas atklāsmes viņš tiek dēvēts par absolūtu taisno.

No nodarbības, no „Priekšvārda TES”, 20.12.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kopīgā dvēsele „Ādams”, Realitātes uztvere | Add Comment →