Mēs esam nopietni sapinušies, par cik dzīvojam pasaulē, nezinot, kādēļ un kāpēc.

Esam sliktāki par visiem citiem veidojumiem, jo viņi par to pat nedomā, viņiem nav vēl papildus vēlme, kas paceļas virs ķermeniskajām vajadzībām. Viņiem ir pilnīgi pietiekoši nodrošināt sevi ar bāzes vajadzībām: uzturs, sekss, ģimene un tas arī viss. Tāda ir dzīvnieciskā pakāpe. Daži no cilvēkiem arī rūpējas vienīgi par to, – tas ir, nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa vēlmēm cilvēkā. Taču bez visa tā, mūsos ir arī cilvēciskā vēlme, kas izvirza jautājumu par jēgu un būtību: „Kādēļ es dzīvoju?” – un paceļas nedaudz augstāk par dzīvniecisko pakāpi.

Tad cilvēkam vairs nepietiek ar to, ka viņš vienkārši eksitē šajā pasaulē. Viņš vēlas uzzināt, kas viņš ir, no kurienes nācis un kāda ir viņa dzīves jēga. Šī vēlme kopējā skalā ieņem nākamo pakāpi pēc vēlmēm, kas virzītas uz ēšanu, seksu, ģimeni, goda apliecinājumiem un zināšanām. Es vēlos izzināt savu būtību, savu misiju, un šī prasība aizēno visu pārējo. Tieši šī prasība pa īstam nogāž mani līdz „dzīvnieciskajai” pakāpei. Labi, lai tā būtu, ja dzīvoju „dzīvniecisku” dzīvi un par to nezinu. Taču pašlaik savās vēlmēs es esmu cilvēks, bet sajūtās un sapratnē – „dzīvnieks”. Tas satriec mani pīšļos, es vienkārši nespēju tādā veidā eksistēt arī tālāk.

Līdzīgā situācijā cilvēki sākumā nezina, kā atbildēt uz savu nerimstošo jautājumu. Viņi nonāk līdz izmisumam, pievēršas narkotikām, saduras ar problēmām, rīko revolūcijas, teroraktus – visu iespējamo, lai tikai apspiestu šo jautājumu par dzīves jēgu.

Pēc tam viņi sāk saprast problēmas būtību: dzīves sākumā cilvēks atrodas gādībā, kas nodrošina viņa formēšanos, bet pēc tam viņu it kā pamet un atstāj paša ziņā: „Dari, ko vēlies, rūpējies par sevi pats”. Tas iedzen viņu šoka stāvoklī: piepeši viņam jānodrošina sevi ar darbu, jārisina problēmas. Viņš to nemaz nevēlas, viņš uzskatītu par labāku kā iepriekš justies maza bērna lomā, kuru visi aprūpē. Taču nē, viņam saka: „Laiks beidzies”.

Kāpēc dzīvē ir ieviesta šāda kārtība? Kādēļ vajadzīgs tik radikāls lūzums?

Šī pretruna liek cilvēkam meklēt atbildes. Bāls Sulams raksta, ka tā rezultātā dzima ticības, reliģijas un visas iespējamās koncepcijas. Būtībā to rašanās iemesls ir ļoti nopietns un dziļš, tas ielikts pašā cilvēces sirdī.

Cilvēki baidījās ne vienkārši no vēja, saules vai mēness, kā mēs to iztēlojamies. Gluži otrādi, zināmā veidā mēs esam primitīvāki salīdzinājumā ar tiem, kuri izgudroja reliģiozos priekšstatus. Mēs daudz vairāk ticam mītiem un citām muļķībām. Piemēram, šodien pasaules prāts aptumšojas par kādu iedomātu „pasaules galu”.

Patiesībā runa iet par cilvēka visdziļākajiem jautājumiem, tāpēc ka viņš aizdomājas par esamības jēgu, par augstāko pārvaldi, par dzīves notikumiem. Kāpēc Daba mūs saudzē līdz brīdim, kad kļūstam pieauguši, bet pēc tam krasi maina savu attieksmi? Palūkojieties uz bērniem: viņi it kā atrodas aisardzībā. Bērns pastāvīgi krīt, sasitas pret kaut ko – un nekas, gluži kā Augstākais spēks viņu sargātu, līdzās cilvēku sabiedrībai. Taču pēc tam, kad viņš izaug, viņam nekas vairs netiek piedots, un viņam ir jāatgriež parāds visiem.

Tad, lūk, senos laikos cilvēki nopietni par to domāja. Viņi redzēja, kā caur vecākiem un tuviniekiem, caur visu sabiedrību Daba līdz noteiktam vecumam izturas pret cilvēku ar lielu gādību, bet pēc tam maina savu attieksmi.

Varbūt šajā skrējienā, pārrāvumā, šķērsgriezumā starp divām stadijām mēs varam sataustīt kontaktu ar Augstāko spēku, kurš raugās uz mums un mūs vada? Varbūt tieši šeit mēs varam saredzēt šī spēka prasību pret mums, izprast, ko tas vēlas no mums panākt ar šo attieksmes maiņu – un labāk šo spēku saprast?

Bez tam, cilvēki tajos laikos bija tuvāk Dabai, viņi iejutās, „elpoja” ar tās spēkiem, juta to daudz labāk salīdzinājumā ar mums.

Tāpēc nav vērts uzskatīt, ka senās ticības radās uz tukšas vietas. Jā, tās pārveidojās tūkstošiem gadu garumā, taču jau sākotnēji bāzējās uz nopietnāko no jautājumiem – par cilvēciskās esamības būtību, kas it kā dalīta labā un ļaunā. Līdz šim brīdim mēs nespējam apvienot šos divus realitātes sliekšņus, par cik nevaram pacelties pāri zināšanām. Laba un ļauna spēki turpina pastāvēt mūsu uztverē atsevišķi, savstarpēji nesavienojoties.

No nodarbības, no raksta „Miers”, 21.12.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un reliģija | Add Comment →