„Priekšvārdā Desmit Sfirotu Mācībai” Bāls Sulams raksta, ka lai nodarbotos ar kabalas zinātni, nav nepieciešamas īpašas pasaulīgas īpašības, īpašs prāts, īpašas spējas – nekas. Ja tev ir tikai vēlmes dīglis, kurš tevī deg, aicina sasniegt mērķi, velk uz priekšu,  sev piesaista, tad ar to ir pietiekami, lai tu jau spētu kopā ar grupu sākt savu ceļu.

Ja tu strādāsi ar sevi, tad to sasniegsi. Taču šim nolūkam jāizpilda dabas sākotnēji uzdotais sarežģītais nosacījums: jāpaceļas virs savas dzīvnieciskās dabas.

Protams, var pilnībā sevi ierobežot visā liekajā, burtiski gulēt uz zemes, dzīvot pusbadā, staigāt skrandās un vienlaikus strādāt ar sevi, novārdzinot sevi un savu egoismu. Tev rodas iespēja atbrīvoties no sava egoisma šādā taisnā ceļā, kad tu to sitīsi un pacelsies augšup.

Taču lieta tā, ka šāds ceļš mums pilnīgi nepieņemams, jo mums tas ir pārāk grūts. Mēs neesam tie kabalisti, kuri dzīvoja pirms vairākiem tūkstošiem gadu un pieņēma šo likumu, šo iziešanas no egoisma nosacījumu kā dabas likumu.

Pirms diviem tūkstošiem gadu notika negaidīts notikums: tās paaudzes kabalisti veica ļoti nopietnu ieguldījumu garīgās sistēmas attīstībā.

Ko nozīmē „garīgā sistēma”? Visi dabas līmeņi – nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais – savstarpēji saistīti. Tad, kad mēs runājam par mūsu pasauli, tad ar to domājam tikai nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu, jo mēs – cilvēki, visumā attiecamies uz dzīvnieku pasauli.

Turpretī „cilvēks mūsos” nav tas, kurš mūsu pasaulē staigā uz divām kājām un kuram pieder datori un daudzveidīgas tehnoloģijas. „Cilvēks mūsos” – „Ādams” no vārda „dome” – līdzīgs Augstākajam spēkam, tas ir, Augstākajai pasaulei, nākamajam stāvoklim, nākamajai dimensijai, nākamajai pakāpei.

Tā ir pilnībā altruistiska pakāpe, kas izveidota balstoties uz atdevi un mīlestību, ārpus sevis. Ja es atrodos sevī, tad tieku dēvēts par dzīvnieku, ja izeju ārpus sevis un sāku darboties citu labā, tad tieku dēvēts par „Cilvēku” – „Ādamu”.

Ko izdarīja dižie kabalisti pirms 2000 gadu? Viņi ielaida šajā vispārējā sistēmā nedaudz gaismas un veica milzīgu labošanos tajā sistēmas slānī, kas dēvēts par „Ādamu” – „Cilvēku”. Tas ir, viņi izlaboja, pacēla augstāk visu šo sistēmu, tā rezultātā sanāca milzīgs ieguvums attiecībā uz mums un visu cilvēci – attiecībā uz tiem, kuri nodarbojas ar kabalu un kuri ar to nenodarbojas.

Būdami vispārējās sistēmas daļa (nedzīvās, augu, dzīvnieciskās, cilvēciskās), visas radības daļa, nodarbojoties ar kabalu, viņi pievilka sev Augstāko gaismu, Augstākā spēka īpašību un šī atdeves un mīlestības īpašība pakāpeniski izšķīda, iekļuva, difundēja visos kopīgās vēlmes slāņos.

Tādā veidā viņi atviegloja mums visiem darbu. Mums nav vajadzības gulēt uz zemes, dzīvot pusbadā un staigāt skrandās. Mums ir pietiekami izpildīt tikai divus nosacījumus: nodarboties ar kabalas zinātni un strādāt grupā. Ja mēs pildīsim šos nosacījumus, tad ātri, kvalitatīvi un ļoti viegli iziesim nākamajā dimensijā, iziesim ārpus sevis un sāksim sajust Augstāko pasauli.

Protams, mūsu pasaule neizzudīs. Mūsu pasaulīgās nedzīvās, augu un dzīvnieciskās īpašības paliek, taču līdzās tam mēs iegūstam vēl papildu sajūtas, papildu daļu, kura atrodas ārpus zemes dzīves.

Tāpēc, kad mūsu ķermenis, kas ietver sevī nedzīvo , augu un dzīvniecisko matēriju, nomirst, mēs jebkurā gadījumā turpinām eksistēt tajā daļā, kuru esam atklājuši un kurā jau eksistējam.

Turpretī tie, kuri vēl nav atklājuši nākamo dimensiju, eksistē tur dīgļa veidā, tā dēvētā dvēseles saknes veidā, kas no jauna atgriežas mūsu pasaulē, ietērpjas ķermenī un dod iespēju cilvēkam aptvert, absorbēt, pacelties augšup uz to augstāko līmeni, kurā mēs sasniedzam mūžīgo pastāvēšanu.

No virtuālā nodarbības, 18.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kabalas apgūšana | Add Comment →