„Vitamīni” garīgajai izaugsmei

Bāls Sulams, grāmata „Šamati”, raksts „Nav neviena cita, izņemot Viņu”: Sacīts: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”, tas nozīmē, ka pasaulē nav neviena cita spēka, kuram būtu iespēja kaut ko izdarīt pret Radītāju.

Turklāt tas, ka cilvēks redz, ka pasaulē pastāv lietas un spēki, kas noraida Augstāko spēku pastāvēšanu, norāda uz to, ka tāda ir Radītāja vēlme… Turklāt šo atgrūšanu labums ir tajā apstāklī, ka ar to palīdzību cilvēks saņem vajadzību un pilnu vēlmi, lai Radītājs viņam palīdzētu, par cik pretējā gadījumā viņš redz, ka iet bojā.

Cilvēks virzās uz saplūsmi: nav cita spēka, izņemot Dabu, Radītāju, Augstāko un esmu ar Viņu saplūsmē. Pie tam viss, kas patreiz manī mostas – prātā un sirdī, domās un vēlmēs, – paredzēts tikai tam, lai es stiprāk piesaistītos Radītājam, šim spēkam.

Kas man var palīdzēt „piestiprināties” Radītājam? Sāksim ar to, ka man ir viena vēlme – domās neatrauties no Radītāja. Visā, kas patreiz ar mani norisinās, visā, ko es dzirdu, redzu, ieelpoju, jūtu, – es pastāvīgi domāju tikai par saplūsmi ar Radītāju, tiecoties palikt sapratnē, apziņā, cik vien esmu uz to spējīgs atbilstoši manai pakāpei un ka tikai viens spēks manī darbojas, visās manās šūnās, visā manā prātā un sirdī, visās vēlmēs un domās, manī un tāpat ārpus manis.

Viss, ko es redzu un kas uz mani iedarbojas, tas viss ir tikai tas pats vienīgais spēks, izņemot kuru nekā cita nav. Tas paveras man vairums izpausmēs, zīmējot manās smadzenēs pasaules ainu, kas pārpildīta ar skaņām, krāsām, nedzīvo, augu, dzīvnieku dabu un cilvēkiem. Un to visu šis spēks man zīmē ne tāpēc, lai aizverot acis, es izdzēstu visas šīs izpausmes, it kā nekas neeksistē. Gluži otrādi, visa šī aina man ir jāuztver tā, lai es saprastu, ka tai ir tikai viena sakne – tas pats vienīgais spēks, kurš darbojas manī un ārpus manis, iedarbojoties uz mani no divām pusēm, vienīgi šis spēks organizē visu.

Punkts, kurā es sajūtu, ka tas tā ir, noskaidroju un, izejot no tā, varu noteikt tādu attieksmi pret Radītāju, ir mans galvenais punkts, kurš man jāpilnveido un no kura manī augs Cilvēks. Izņemot šo punktu, viss dots no Radītāja. Turpretī šis punkts ir brīvs un ar to man būs nepieciešams strādāt, lai „piestiprinātu” to Radītājam.

Tātad ir augstākā sakne, augstākais punkts, un ir punkts manī no šīs saknes, bet vidū starp tiem rodas visi iespējamie traucēkļi. Šos traucēkļus var dalīt manās iekšējās iedzimtajās un iemantotajās īpašībās, vēlmēs, domās un ārējās – pasaule, kas atrodas man apkārt. Turklāt galvenais starp Radītāja punktu un manu iekšējo punktu, – lai es pastāvīgi sajustu, ka visas šīs ainas, kas mostas manī, sajūtās un sapratnē, mūs savstarpēji neatdala, bet gluži otrādi – atnāk tieši tādēļ, lai es vēl stiprāk pieķertos Radītājam un tādā veidā nostiprinātos un augtu.

Lai es augtu un nostiprinātos, traucēkļi dalās divos veidos: iekšējos un ārējos. Ārējos traucēkļus es pārvaru ar to, ka stiprāk turos pie Augstākā. Turpretī iekšējos traucēkļus es pārvaru ar to, ka vairāk saprotu Augstāko. Tādā veidā savienojas prāts un sirds.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 23.11.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: