Strupceļš, no kura ir izeja

Jautājums: Ārējā pasaule, kuru mēs vērojam, atspoguļojas cilvēka galvā noteiktas kognitīvās struktūras veidā. Šī struktūra, kas izveidojusies ar mūsu piecu maņu orgānu palīdzību, neatbilst patiesajai pasaules ainai. Sanāk, ka iekšējā pasaules aina izveidota ar izkropļojumiem.

Zināšanu nodošanas laikā notiek mutiskā vai rakstiskā procesa verbalizācija. Apbrīnojami, ka dodot N -dimensiju modeļa aprakstu, rodas aprakstošā viendimensijas telpa, tas ir, notiek vairums izkropļojumu.

Savā laika Aristotelis sacīja, ka „muļķis ir tas, kurš uzdrošinās iedzīvināt rakstu zīmēs savas zināšanas, tāpat muļķis arī tas, kurš pēc tam cer tās iegūt no turienes neskartas un derīgas lietošanai”.

Kāpēc daba radījusi tik neveiklu un sarežģītu pasaules patiesās ainas atspoguļojuma sistēmu? Kādēļ zināšanu nodošanai dots tāds nepilnvērtīgs aparāts?

Atbilde: Viss, ko daba rada, ir pilnība. Turklāt cilvēks ar savām muļķīgām sīkajām iespējām vēlas izmantot to savā maziskajā egoistiskajā līmenī, gluži kā pērtiķis, kurš rotaļājas ar datoru.

Mēs nekad nespēsim saprast to pasauli, kas pastāv ārpus mums, ja neiegūsim tādas pašas īpašības, kādas piemīt tai.

Gan Aristotelis, gan Platons lieliski saprata un aprakstīja to savos darbos. Viņi uzskatīja, ka tas virziens, kurš attīstīsies egoistiski tāpat kā mūsdienu zinātnes, vienkārši ir „sitiens savos vārtos”.

Evolūcijas tūkstošgažu gaitā šajā virzienā mēs attīstījāmies, lai rezultātā nonāktu strupceļā un galu galā apzinātos, ka mēs – mazas dumjas būtnes, kuras savas aprobežotības dēļ domāja par sevi pārāk labi un tagad tām jāpavēršas uz citu pusi.

Taču neviens to neapzinās! To apzinās tikai dažas īpašas personības, kurām rodas pilnīgi skaidra ne vien zinātnes strupceļa sajūta, bet sapratne, ka viss notiks un visam jānotiek caur cilvēka mainīšanos.

Cilvēks – viszemākā, nevis visaugstākā dabas pakāpe. Tieši šeit ir problēma! Un šī viszemākā dabas pakāpe var tikai sākt pacelties augšup, rāpties atpakaļ.

Atbilstoši tam, kā cilvēks pacelsies, tas ir, mainīs savas īpašības no egoistiskajām uz altruistiskajām, no lineārajām, individuālajām uz globālajām, integrālajām – tikai tad viņš sāks iegūt jaunas analīzes, sintēzes, sapratnes iespējas. Tad viņš izveidos sevī jaunus instrumentus, jaunu sapratnes aparātu, jaunu valodu.

Viņam viss mainīsies. Katru reizi it kā no jauna viņš iekšēji dzims, sevi pilnveidojot. Mainīsies gan viņa vēlmes, gan viņa prāts – tie divi komponenti, no kuriem viņš sastāv. Pie tam kardināla atšķirība nosaka, ka vēlmes – primāras, bet prāts – sekundārs.

Tādējādi, ja mēs vēlamies paskaidrot cilvēkam, kas ir pasaule, kurā viņš dzīvo, ko nozīmē „ārpus viņa”, tad mums viņš ir jāmaina, pretējā gadījumā viņš patiešām mūs nesapratīs! Viņš sapratīs tikai egoistus, kuri apraksta pasauli tādā pašā kvadrāt sistēmā kā viņš pats, ne vairāk par to. Īsto pasauli neviens no viņiem nesaprot un nejūt.

Tikai tas strupceļš, kurā esam nonākuši, spēj mūs sapurināt, atskurbināt un galu galā lielu ciešanu ceļā piespiest domāt pilnīgi citādi: proti, nemainīt visu esošo sev apkārt, bet mainīt sevi; neuzskatīt, ka viss, kas atrodas visapkārt, ir neizlabots, bet labot sevi pašus, sākt domāt tikai par to, lai visi labojumi notiktu cilvēkā un pateicoties viņa labojumiem, jau labot sabiedrību.

Tad, kad cilvēks un cilvēciskā sabiedrība sāks mainīties, tie sāks atklāt visu pārējo: nedzīvo, augu un dzīvniecisko, visu to, kas atrodas tiem apkārt, – ka jaunu, augstāko pasauli.

No raidījuma „Integrālā pasaule. Integrālās sabiedrības formula”, 03.07.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: