Nodarbība no Amerikas

Mēs nekad nedomājām, ka fizika robežosies ar mistiku, ar kaut ko, kas atrodas ārpus izzināmās, mērāmās pasaules robežām, kuru var redzēt, sajust, sataustīt utt. Turklāt zinātne taču ir kas stabils, nopietns, pamatots, uzticības cienīgs, nomērīts un pārbaudīts.

Tomēr pēdējās desmitgadēs kvantu fizika, kas nodarbojas ar elementārdaļiņām, no kurām sastāv matērija, nonāca pie apbrīnojamiem secinājumiem: matērijas kā tādas nav, daļiņu nav, tas viss mums tikai šķiet. Būtībā aiz daļiņām slēpjas viļņi, bet pie tālākas izpētes arī tie izzūd, atstājot aiz sevis kādu spēku. Viss it kā izgaist un pārvēršas par neko.

Pagājušā gadsimta sākumā fizika atklāja matērijas viļņu – korpuskulārā duālisma problēmu. Šodien mēs jau saprotam, ka matērija tādā veidā ainojas tikai mūsu sajūtās, taču būtībā tā ir zināma enerģija. Mēs arī esam enerģija vai īpašības pēc kabalas zinātnes definējuma. Pastāv saņemošā īpašība un dodošā īpašība, saņemšanas spēks un atdeves spēks, „pluss” un „mīnuss” – no tiem tad arī sastāv visa esamība. Kaut arī mēs sajūtam to „cietākā” veidā, tas ir tikai uztveres rezultāts.

Bāls Sulams „Šamati”, 98. raksts „Par garīgo dēvē mūžīgo”: Par garīgo dēvē to, kas nekad neizzūd. Tādējādi vēlme baudīt tās tagadējā veidā kā saņemšana sevis dēļ tiek dēvēta par materiālo. Tā zaudēs šo formu un iegūs jaunu – atdeves dēļ.

Runa šeit iet par fundamentālu spēku, kas darbojas realitātē. Taču mēs ar jums atrodamies egoistiskā īpašībā: visa mūsu dzīve, visas sajūtas bāzējas uz saņemšanu, uzsūkšanu, absorbēšanu sevī. No tā, ko mēs varam sajust, iekšēji uztvert, arī veidojas mūsu pasaules aina. Šī aina, protams, nav īsta, jo mēs neesam pazīstami ar šo enerģiju, ar to spēku, kas eksistē mums apkārt. Būdams dodošs, altruistisks, tas ir mums pretējs, un mēs uztveram savās saņemošajās vēlmēs tikai ļoti niecīgu tā projekciju.

Lūk, tāpēc mūsu realitāte ir tik maza, zema un pelēka, kā to apraksta kabalisti, kas izzina patieso, plašo realitāti, kas pastāv mūžīgi. Nav nekā zemāka un sliktāka kā mūsu pasaule, un tas jau nomierina: jo lai kas arī tur būtu, ārpusē esošais ir labāks par to, kas mums ir šeit.

Tātad mēs izzināsim garīgo pasauli tajā mērā, kādā iegūsim otro spēku – atdeves spēku. Taču pagaidām no visas realitātes, kas izkārtojas no augšienes uz leju, mēs sajūtam tikai pašu zemāko slāni, kas pilnībā izpaužas mūsu saņemošajā vēlmē. Visus pārējos līmeņus mēs varēsim sajust, tikai ja iegūsim atdeves vēlmi, kas iedalās 125 pakāpienos.

Dodošā vēlme ir milzīga, un mēs to atklājam pakāpeniski, pakāpiens aiz pakāpiena, kamēr nonāksim līdz pilnīgi altruistiskai realitātes uztverei ar nosaukumu „Bezgalības pasaule”. Tad mūsu materiālā pasaule – viss, ko mēs sajūtam egoistiskajā vēlmē, – izzudīs.

Pagaidām tas jāpieņem kā pieņēmums: visa mūsdienu pasaules aina – īslaicīga lieta, kas pakļauta lielām pārmaiņām. Gala rezultātā viss mainīsies, neatstājot vairs ne vēsts no tā, kā es patreiz sajūtu sevi un pasauli.

Par to jau vairums rakstos runā zinātnieki – galvenokārt fiziķi. Pietuvinājušies robežai starp mūsu materiālo pasauli un garīgo pasauli, viņi veic minējumus par to, kādas varētu būt pretējās īpašības. Taču viņiem nav līdzekļu, lai pārietu šo robežu, šī ir barjera starp mūsu pašreizējo saņemšanas realitāti un ārējo atdeves realitāti. Šeit patiešām stāv barjera vai mahsom(s).

Lai to pārietu, nepieciešama īpaša metodika. Tā arī ir kabalas zinātne, kas skaidro, kā ir jāsaņem, jāuztver realitāte, kura atrodas mahsoma viņā pusē, – „apvērstā pasaule”.

No nodarbības pēc raksta no „Šamati grāmatas”, 11.05.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kabala un citas zinātnes, Kongresi, Norises, Realitātes uztvere | Add Comment →