Kas es esmu: grēcinieks vai taisnais?

Eiropas kongress, 5. nodarbība

Kāda saikne pastāv starp naidu pret ļaunumu un glābšanos no ļaunuma? No vienas puses, mēs tīri cilvēciski saprotam, ja es ko ienīstu, tad no tā attālinos. Mani tas sargā, palīdz pasargāt sevi no ļaunuma. Taču garīgajā tas nestrādā. Tur tam ir jāizsauc Augstākā gaisma, lai mani izlabotu.

Lai to saprastu, pastāv vēl viens norādījums, ka pasaule radīta tikai diviem stāvokļiem: vai nu absolūta ļaunuma sajūtas, apzināšanās stāvoklim, vai arī absolūtas labestības stāvoklim. Cits nav dots. Tas ir, pasaule radīta vai nu pilnīgiem grēciniekiem, vai arī pilnīgiem taisnajiem – viens no diviem, trešais nav dots. Tādējādi būt par nepabeigtu taisno ir sliktāk kā būt par absolūtu grēcinieku. Kā tas var būt? Tomēr tā ir sacīts. Uz ko mums norāda skolotāji?

Lieta tā, – viņi raksta, – ka no Radītāja puses pasaulē nav nekā, kam piemistu divējāda jēga, tas ir, nedaudz labestības un nedaudz ļaunuma. No Radītāja puses ir tikai pilnība – pilnīga labestība vai pilnīgs ļaunums, pilnīga atdeve vai pilnīga saņemšana.

Un tāpēc, ja cilvēks vēlas virzīties uz mērķi, viņam nav tiesību piekrist tam, ka viņā atrodas nedaudz no tā un nedaudz no šī! Tā ir pati sliktākā īpašība, vissliktākais stāvoklis!

Nav laba īpašība, ja tam piekrītam. Nav labs stāvoklis, ja tajā atrodamies un nomierinām sevi ar to, ka tajā nav nekā briesmīga: manī ir nedaudz tā un nedaudz cita, esmu ne sliktāks un ne labāks par citiem, ir gan vieni, gan otri un citādāki. Mierinot sevi ar šiem argumentiem, es nenonākšu pie absolūta grēcinieka vai absolūta taisnā stāvokļa. Ja es nesasniedzu šos stāvokļus, tas nozīmē, ka es atrodos nezināmi kur un man nav nekāda virzības uz priekšu orientiera.

No Radītāja puses nav starpības starp ļauno un labo. No Viņa skatpunkta nav divkāršas jēgas: absolūti viss – labestība.

Mūsu stāvoklī, mūsu pasaulē, ja cilvēks visu sāk uztvert kā nākošu no Radītāja, tad viņš jau analizē savu attieksmi pret pasauli. Ja viss nāk no Radītāja, es uztveru pasauli vai nu kā tādu, kas nāk no labestīga, mūžīga, pilnības avota, vai arī kā pasauli, kas pilna ciešanu, pretrunu, bezjēdzību. Un ja tā, tas nozīmē, ka es neticu, nesajūtu, neatzīstu, ka pasaule patiesībā ir mūžīga, pilnīga, laba kā Tas, Kurš to radījis un piepilda.

Kamdēļ mums tas ir vajadzīgs? Ja mēs jau iepriekš uztveram pasauli kā pilnību, labu, mužīgu, piepildītu ar gaismu, tad problēma – mūsos, mūsu pasaules izpratnē, mūsu sajūtās. Ja es jūtu to pretstatā šim absolūtam, kuru es varu iztēloties, tas nozīmē, ka es sevi, savas īpašības novērtēju kā pretējas, egoistiskas. Taču, ja es neredzu pasaulē it neko labestīgu, labu, tas nozīmē, ka esmu grēcinieks – es neattaisnoju Radītāju, bet apsūdzu Viņu par to, ka Viņš to izdarīja. Un ja nē, tas nozīmē, ka es vispār neatzīstu to, ka Viņš pastāv, un ka Viņš visu šo ir radījis un uztur, tas ir, noraidu Augstākā spēka esību.

Cilvēkam precīzi jāzina, kāda ir viņa attieksme pret pasauli, no kā izriet, kāds viņš ir attiecībā pret Radītāju.

No Eiropas kongresa 5. nodarbības, 25.03.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: