Ceļa atvieglošana

Jautājums: Kas pasaulē ir mainījies pēc tā, kad atklājām vienotības punktu? Vai jūs varētu aprakstīt šo sistēmu? Kā strādā mūsu iekšējās vienotības un to izmaiņu, kas rezultātā norisinās pasaulē, mehānisms?

Atbilde: Tad, kas es vēl atrados līdzās savam skolotājam Rabašam, es brīnījos, kāpēc viņš katru stundu klausās pēdējās ziņas un ko tur klausīties, jo parasti tur runā visu, ko vēlas – vienus melus?! Taču viņš prata uztvert galveno. Un tas visu divpadsmit gadu garumā, kuros viņu pazinu: viņš pastāvīgi no 1 līdz 2 minūtēm klausījās pēdējās ziņas, bet tālākais „ūdens” viņu neinteresēja.

Un tas tāpēc, ka mūsu darbs pat tajā laikā mīkstināja pasaules ainu. Viņam bija interesanti uzzināt, cik lielā mērā pasaule virzās uz priekšu mērojot labāku ceļu.

Mūsdienās šīs kustības ir vienkārši kolosālas. Es nespēju nodot starpību, taču, ja ne mūsu darbs, briesmīgi terorakti jau sen būtu pārņēmuši ne tikai Tuvos Austrumus, bet arī visu pasauli!

Tie turpinājās kādu laiku, taču pašlaik palēnām apdziest. Teroristi visās pasaules valstīs sāk runāt citādā valodā. Viss sāk norimt, jo, izveidojot cilvēku sabiedrībā integrāciju, mēs jau iegūstam līdzību ar vispārējo dabu.

Mūsu sabiedrībā ir daži miljoni cilvēku, kuri vēlas savstarpēju kontaktu, savstarpējo saikni, tiecas uz to. Iespējams, viņi vēl praktiski ļoti maz ir sasnieguši, taču centieni – tas ir galvenais. Pie tam, kad mūsu „mazulis” – mūsu jaunā kopīgā vēlme – uz kaut ko tiecas, tas izraisa dabā daudz vairāk pozitīvu reakciju salīdzinājumā ar kādu lielu kabalistu.

Tas – gluži kā mazs bērns, kurš veic mūsu pasaulē daudzkārt lielāku „apvērsumu” kā pieaudzis cilvēks, jo viss griežas ap viņu. Katru dienu, no mēneša mēnesī viņš iziet milzīgas izmaiņas. Tas pats notiek arī ar mums.

Tāpēc izmaiņas ir milzīgas. Un es domāju, ka visu šo procesu mazināšanās turpināsies. Pasaulē nebūs krasu izmaiņu, krasu izlēcienu, ko varētu izraisīt kaut kas vai kāds – Irāna, teroristi, narkobizness… Mēs redzam, ka viss palēnām dziest.

Vienīgais, kas mums vajadzīgs, – sasniegt tādu stāvokli, kad mēs sākam nomierināt nedzīvo dabu: viesuļvētras, plūdus, visas iespējamās dabas katastrofas, jo tas – sarežģītie globālie dabas spēki, kuri pagaidām turpina savu lēno, taču pareizo attīstības ceļu, bet mēs līdz to līmenim vēl neesam izauguši.

Mēs vēl neesam nonākuši pie līdzsvara attiecībā pret tiem, jo mums nedzīvajai dabai jāliek pretī cilvēces nedzīvais līmenis. Tie ir tieši tie cilvēki, kuri atrodas vēl ļoti tālu no integrālās audzināšanas, izglītības, no sapratnes par to, ka pasaulē ir krīze. Viņiem vienkārši ir slikti, un viņi to nesaista ar neko citu, taču mēs līdz viņiem vēl neesam nonākuši.

Lūk, tad, kad vismaz nedaudz nonāksim, mēs sajutīsim, ka pasaule mainās savos pamatos, un vairs nenotiks milzīgas dabas kataklizmas, kuras patreiz draud Zemei.

No 14. sarunas par integrālo audzināšanu, 18.12.2012.

� eg��� font-family:”Times New Roman”;mso-ansi-language:LV;mso-fareast-language:EN-GB; mso-no-proof:no’>

Radītājs = gaisma

vēlme

cilvēks

Bina

grupa

apkārtējo vide

Mums nav viegli iztēloties, kā iespējama kāda neatkarība, ja visu ir radījis Radītājs. Taču iedomājieties divus pilnīgi pretējus laukus visā garumā no bezgalības mīnuss līdz pluss, kurus atdala bezdibenis, kurā nevar eksistēt ne viens, ne otrs. Uz šīs robežas, kur sastopas un viena ar otru cīnās pretējas īpašības, arī rodas vieta, kur var pastāvēt neatkarīgs radījums.

No vienas puses, tas vēl joprojām tiek uzskatīts par radījumu, tas ir, augstākā spēka radītu. Taču no otras puses, tajā ir tāda īpašība, kas ļauj viņam stāvēt pretim augstākajam spēkam un neatrasties pilnībā tā rokās. Kā kas tāds ir iespējams, mēs pagaidām nespējam izzināt. Cilvēks nesaprot, kā pastāvīgi atrodoties pilnīgā Radītāja varā, viņš tomēr var palikt brīvs!

Pastāv divas pilnīgi vienlīdzīgas, pretējas īpašības un bezdibenis starp tām, kurā tikai arī var eksistēt radījums. Tas kļūst par radījumu tikai tik lielā mērā, kādā pieliek pūles, lai iegūtu apziņu. Šī apziņa – kaut kas trešais, kas iepriekš nepastāvēja.

Viss pārējais jau bija radījumā: visi spēki, īpašības, raksturs, kurš nosaka, vai es būšu tāds vai citāds. Par šo visu ej sūdzies Meistaram, kurš mani radījis! Taču visam pāri es radu ko trešo, neatkarīgu. Gluži kā bērns, kurš izaudzis un piepeši kļuvis patstāvīgs, viņam radies personīgais viedoklis. Saprotams, ka tas izveidojies iedzimtības, audzināšanas, vides ietekmē, taču šī ir viņa personības izpausme, nevis vienkārša ielikto parametru summēšana pēc viņā „iešūtās” programmas.

Ja mēs, piemēram, vārām zupu, pievienojot tai ingredientus, tad beigās saņemam jaunu būtību, kas dēvēta „zupa”. Vai arī mēs griežam un sajaucam kopā piecus komponentus: tomātu, gurķi, sīpolu, sāli un piparus, un rezultātā sanāk jauns, sestais jēdziens, kas dēvēts „salāti” – jauna būtība.

Šodien mē dzīvojams šajā pasaulē neapzināti pildot savas dabas pavēles. No kurienes tādā gadījumā mūsos var rasties kas patstāvīgs? Tikai ja tu atradīsies starp divām pasaulēm: saņemošo un atdodošo un vēlēsies attiekties gan pret vienu, gan pret otru tā, lai neatslēgtos ne no vienas no tām, bet lai izmantotu tās abas, tad, pateicoties tam, tu izveidosi jaunu būtību gluži kā jaunu ēdienu: „salātus”. Tu ņemsi visu vēlmi no saņemšanas pasaules un piešķirsi tai atdeves formu, tas arī tiek dēvēts par cilvēku, Ādamu.

Embrijs sastāv no materiāla – vēlmes baudīt, taču no ārpuses tas pieņem Radītāja, gaismas formu. Un tad šis materiāls un forma kopā tiek dēvēti par cilvēku.

Šķiet, šeit nav nekā jauna, jo tas viss jau ir bijis! Taču tu izpildīji darbu – piešķīri materiālam Radītāja formu. Tu paņēmi no vienas sfēras materiālu, bet no citas – īpašības, un savienoji tos kopā. Rezultātā izveidojās jauna būtība. Tas jau vairs nav viens vai otrs, bet kas trešais. Gluži kā salāti, kuriem ir patstāvīga jēga – jauna garša, jauna būtība.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 21.03.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Nākamā ziņa: