Globālās pasaules evolūcija

Viedoklis (Dž.Arijs /Urry J./, sociologs): Mūsdienu sabiedrību nestabilitāte – lūk, galvenais globalizācijas rezultāts. Tomēr šī nestabilitāte arī ir pasaules harmoniskas attīstības ķīla. Administratīvie un politiskie apstākļi mums traucē pareizi uztvert globalizācijas jēgu un garu. Mēs novērtējam globālos procesus, atrodoties telpas noteiktā punktā, konkrētas valsts varas ietekmē. Un parasti tas sagroza perspektīvu, piespiež domāt robežās un teritorijās, lai gan globālās pasaules laikmetā šī loģika vairs nedarbojas.

Dabaszinātnēs šodien ir populāra kārtības uz haosa robežas koncepcija. Daudzas sistēmas ir tuvas stabilitātei, tomēr pilnu stabilitāti nesasniedz. Tieši tā darbojās mūsdienu pasaules uzbūve. Tā nav dzelžaina kārtība, bet gan nebeidzama kārtošana. Mūsdienu pasaules kārtība – tas ir savstarpēju atkarību daudzums, spēlētāji pastāvīgi maina vidi un pašus spēles noteikumus. Nav stabilas, uzbūvētas regulāras pasaules sistēmas.

Daudzās Eiropas valstīs tagad tiek spriests par valsts politikas pārvirzi uz regulēšanas pusi. Sociologs Z. Baumans salīdzina viduslaiku valstis ar jaunā laika valstīm mežsarga un dārznieka tēlos: mežsargs tikai uztur dabisko līdzsvaru, bet dārznieks aktīvi būvē savu kārtību. Padomju Savienība un nacistiskā Vācija izturējās kā dārznieki.

Mūs gaida atgriešanās pie valsts – mežsarga situācijas, jo mūsdienu valstu struktūras netiek galā ar izvēlēto lomu, nespēj kontrolēt ideju, informāciju, intelektuālo īpašumu un globālās masu informācijas sistēmas virzību. Eiropas Savienība ir valsts regulētāja piemērs.

Nacionālās valstis nespēja funkcionēt bez banāla nacionālisma: karoga, himnas godināšanas, dzimtās valodas, robežu kulta. Jaunajām varas globālām struktūrām nepieciešams banāls globālisms – jauna ētika, vienota Eiropas karte, zilas Zemes fotogrāfijas, zemeslodes zīmējumi.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: