Ko darīt, kad visiem taisnība

Bāls Sulams „Gribas brīvība”: Jo vairāk nesaskaņu un pretrunu, jo lielāka kritika, līdz ar to lielākas zināšanas un prāts. Tad rodas iespēja vislabākajā veidā analizēt un noskaidrot tos vai citus jautājumus. Turklāt visas neveiksmes un prāta degradācija notiek tikai nepietiekamas kritikas un nepietiekamu pretrunu dēļ.

Tādējādi ir acīmredzams, ka panākumu pamats materiālajā līmenī, – pēc iespējas lielāka sabiedrības apvienošanās. Turklāt sekmīgas izaugsmes pamats izglītības un viedokļu jomā, – tās ir atšķirības un pretrunas.

Mēs redzam, ka šie divi pretmeti ir savstarpējais viens otra atbalsts. Atdalījumam un vienotībai jābūt sabalansētiem, tā lai tie neatceltu, bet tieši atbalstītu viens otru. Un tad starp tiem mēs rodam vidējo līniju, kura tos abus satur vienlīdzīgā mērā. Ne divu galējību pusītēm, bet visam atdalījumam un visai vienotībai rezultātā jāsaplūst vienkopus.

Esam pieraduši citādi: katrs nedaudz piekāpjas vai nedaudz pieliek – un mēs nonākam pie paviršas saskaņas. Būtībā tā nav saskaņa, vienkārši aiz bezizejas es ļauju tev ieņemt manas teritorijas daļiņu, bet tu – dod man daļiņu no savas. Tādēļ arī ciešam citu variantu trūkuma dēļ.

Turpretim, ja veidot vienotību, lai saplūstu ar Radītāju, tad diviem pretējiem spēkiem tajā jāņem kopēja dalība. To mēs ar savu „plakano” saprašanu neprotam darīt. Tikai augstākā gaisma mums parādīs, ka tas ir iespējams. Šeit nepieciešams augstākais, garīgais saprāts, kurš novērš pretrunas, kā sacīts: „Gan viens, gan otrs – dzīva Dieva vārdi”.

Augstākā gaisma atnes savu, trešo spēku, lai apvienotu pretmetus. Taču mēs to nevaram izskaidrot cilvēkiem. Viņi domās, ka tā ir reliģija vai mistika.

Un tādēļ mēs sniedzam izskaidrojumu citā līmenī: visiem ir taisnība un visiem nav taisnība, mēs jau saprotam, ka nevaram vienoties viens ar otru, un starp mums nekad neiestāsies miers. Tad nodibināsim to līmeni augstāk, virs mums, kā sacīts: „Visus noziegumus nosegs mīlestība”.

Šķiet, kā tamlīdzīgs var notikt? Noziegumi taču paliek.

Nē, mēs turēsim virs sevis „apvienošanās lietussargu” un vienīgi par to pastāvīgi rūpēsimies. Un tad mēs sapratīsim, ka visi noziegumi starp mums paredzēti tieši tam, lai stiprinātu šo „lietussargu”. Mēs tos izskatīsim kā apvienošanās ieganstus: „Tas gan ir vareni, jo bez tiem mums nebūtu vajadzīga mīlestība. Taču tagad mums tā ir nepieciešama, jo citādi mēs vienkārši viens otru apēdīsim”. Pasaule tādu lēmumu sapratīs, atzīs par labu un pieņems.

Taču īstais lēmums attiecas jau uz mūsu līmeni: mēs nesam pasaulei gaismu, kas atgriež pie Avota, bez kuras cilvēki nenoturēs virs galvas kopējo „lietussargu”.

Gala rezultātā neko jaunu mēs viņiem neklāstām. Taču kas viņus izaicinās pieņemt mūsu priekšlikumu?

Mūsdienu situācijā ar tās daudzskaitlīgajām pretrunām, konfliktiem, strupceļiem un kodolapbruņošanos, ar tās pasaules krīzi, mēs izskanam loģiski. Patiešām nav nozīmes meklēt taisnīgos kopējā nevienprātībā. Visiem ir taisnība un nav taisnība vienlaicīgi. Mēs neatbalstām neviena atsevišķo viedokli, bet tā vietā kāpinām vienoto ideju – visu kopējo apvienošanos, bez jebkādām atrunām. Citādi mums visiem pienāks beigas.

No nodarbības pēc raksta „Gribas brīvība”, 09.01.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: