Pārcelšanās uz garīgo pasauli

No kabalas zinātnes mēs zinām, ka viss labākais mūsu personīgajā dzīvē – vai tas būtu egoisms, vai kas cēlāks, uz ko mēs tiecamies, viss labums vēlmē baudīt vai vēlmē sniegt baudu šajā pasaulē vai augstākajā pasaulē – tiek sasniegts tikai apvienošanās ceļā.

Šodien diezgan smagās un nepatīkamās formās mēs to atklājam darbībā: saduramies ar problēmām, iegrimstam krīzē. Tas viss piesaukts, lai parādītu, ka mums ir jāapvienojas, jo citas izejas vienkārši nav. Daba spiež uz mums, neatstājot manevrēšanai brīvu telpu.

Šajos apstākļos kabalas zinātne mums piedāvā savu palīdzību. „Es jums palīdzēšu sasniegt vienotību, – tā saka. – Jūs arī paši redzēsiet, ka vairs nav citu variantu. Tikai tā var sakārtot dzīvi”.

Lai arī mēs to nevēlamies, taču kā lai vēl iegūst laimi? Mūs aicina mūžība, pilnība, piepildījums šajā pasaulē un nākamajā pasaulē, mēs vēlamies pacelties pāri dzīvībai un nāvei. Ja sastādīt mūsu priekšstatu sarakstu par absolūto labumu, tas izrādīsies neliels – maksimums desmit nosaukumi. Kopumā runa iet par baudījumu, nav svarīgi – domās vai jūtās. Un to sasniegt iespējams tikai apvienojoties.

Tad, lūk, šodien, kad aiz bezizejas to atklājam, mums palīgā nāk kabalas zinātne. Tā nepiedāvā apiet šo nemainīgo nosacījumu, nesola protekciju, neieved garīgajā pasaulē no sētas ieejas. Tas vienkārši nav iespējams, jo runa iet par Dabas likumu.

Turpretim kabala palīdz to realizēt labā ceļā. Jā, šis nocacījums ir nepatīkams, nav ērts, ar rūgtu piegaršu, taču rūgtumu var pārvērst saldumā, bet diskomfortu pārvarēt ar kopīgām pūlēm, mūzikas pavadījumā, kopīgā priecīgu jūtu plūsmā, ar svinīgām ceremonijām un kultūras programmu.

Mums paveras smags darbs, mums jānoiet iekšējās pārvērtības. Tāpat slimnieks iet uz operāciju, zinot, ka pēc tās viņa dzīve kļūs labāka kā patreiz. Un kabalas zinātne palīdz mums iziet šo operāciju, kura mūs kardināli mainīs. Mūsu domu gaita, mūsu pasaules uztvere un pasaules izpratne, mūsu realitātes uztvere, visas mūsu darbības, visi mūsu mērķi, prāta un jūtu mehānismi – tam visam ir jāpārveidojas. Mums jādeinstalē vecā programma un jāinstalē jauna.

Tu nemainies savās pamatīpašībās, skaidro kabalas zinātne. Tavas iedzimtās īpašības un iegūtās iemaņas paliks kā iepriekš. Tu maini tikai programmu, saskaņā ar kuru sasniedz tos vai citus savas dzīves mērķus. Un tad tu pēkšņi redzi, ka tie visi ir īstenojami. Šodien tu esi vīlies un bezspēcīgs tieši nepareizas programmas dēļ. Tev tā ir jāatjauno, un tu sasniegsi visu pašu labāko, kā vēlies un tagad.

Un tā šajā ceļā cilvēks pamazām veic soļus. Pie tam pārmaiņas tiek izsauktas ne ar ciešanu dabisko spiedienu no aizmugures, ar kuru Daba mums pastāvīgi atklāj problēmas un trūkumus, piespiežot kaut kur skriet. Sajuzdami sevi kā spīlēs, mēs, protams, tiecamies uz nākamo stāvokli.

Kā klāsta Bāls Sulams, mēs nespējam palikt esošajā stāvoklī, kad tas kļūst neciešams, un tad aiz bezizejas pārejam uz nākamo. Šis jaunais stāvoklis mums nešķiet pievilcīgs, pretējā gadījumā mēs to uzreiz izvēlētos. Pēc savas dabas mēs mīņājamies uz vietas, kamēr varam paelpot, un tikai tad, kad esam sasnieguši izturības slieksni, piekrītam pārmaiņām.

Turklāt arī tad situācija nav no patīkamām, jo mums it kā vajag kaut kur pārcelties, atstāt mājas un visu iedzīvi, jānokļūst līdz jaunajai vietai un tur kaut kā jāiekārtojas… Līdzīgas pārmaiņas sola lielu diskomfortu. Taču ciešanas palielinās tik lielā mērā, ka mūs piespiež veikt šo „pārcelšanos”. Tā mēs arī veicinām savu izaugsmi cilvēciskās attīstības etapos.

No otras puses, kabalas zinātne atklāj mums horizontus, parāda, cik labi mums būs tur, nākotnē. Dabas uzdevums – nestumt mūs uz priekšu triecienu ietekmē, bet radīt tādus apstākļus, lai mēs paši attīstītos pretim labestībai. Un tad, spiediena no aizmugures vietā, mēs jūtam, kā mūs vilina uz priekšu. Tas ļoti palīdz: iepriekš mūsu vilciens drebēja no lokomotīves grūdieniem, kas pievienota aizmugurē, taču tagad vēl viena lokomotīve to velk no priekšpuses.

Kabalas zinātne klāsta, ka 21. gadsimtā jūsu attīstība tiek īstenota apvienošanās ceļā. Tamlīdzīgs nekad iepriekš nav bijis, agrāk katrs attīstījās individuāli, taču tagad pienācis laiks salodēties, iekļauties vienam otrā, lai katrs sevī iegūtu kopējo tilpni. Tad ikviens augs līdzās citiem, kā sacīts: „atsevišķais un veselais vienlīdzīgi”. Katrs sajutīs savu līdzību Bezgalībai, Augstākajam spēkam, izjūtot un aptverot sevī visu realitāti.

Lai to realizētu, cilvēkam nepieciešams iegūt otru spēku – atdeves, apvienošanās, savstarpējās iekļaušanās ar citiem spēku. Šim nolūkam viņu atved uz grupu, pirmajā, lai arī ārējā, savienošanās stāvoklī ar tādiem pašiem cilvēkiem kā viņš, kuri tiecas uz to pašu mērķi.

Lasot Zoar Grāmatu, mēs tiecamies pēc šī vilinošā mūs spēka un pieliekam pūles, lai savstarpēji apvienotos. Mēs palīdzam šim spēkam, piedalāmies procesā – un virzāmies uz mērķi, pretēji tam, lai uz to virzītos sākotnējā ciešanu spēka spiediena ietekmē. No ciešanu ceļa mēs pārejam uz gaismas ceļu.

Zoar Grāmata apraksta darbības, kuras tā ar mums veic, un tādēļ, ja domājam par vienotību un tiecamies pēc gaismas, tad lasīšana pārvēršas par iekšēju, dvēselisku piepūli. Tāpat bērns cenšas rotaļas laikā, tāpat pieaugušais pieliek pūles, lai gūtu panākumus. Lūk, arī mēs cenšamies īstenot kādu darbību – tikai ne fizisku, bet iekšēju. Un pēc tam to realizējot, mēs sajūtam rezultātu, un šis rezultāts arī ir iekšējs.

No nodarbības pēc Zoar Grāmatas, 30.11.2011.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed