Mēs visi kaut kam ticam

Tādos rakstos kā „Reliģijas būtība un mērķis” Bāls Sulams liek saprast ko vairāk kā viena vai otra konfesija. „Reliģija” dotajā gadījumā – tā ir attieksme pret dzīvi, uztvere un realitātes izjūta. Kāda tā man šķiet: ārējā vai iekšējā? Vai esmu spējīgs atšķirt?

Vai es varu ar pāliecību paļauties uz to, ko jūtu? Vai varu uzticēties savam prātam un jūtām? Vai es pareizi uztveru situāciju, vai arī atrodos aptumšotu sajūtu gūstā? Iespējams, patiesībā viss nav tā, kā es redzu un jūtu? Kādā tad veidā pārbaudīt savas realitātes ainas ticamību? Kā saprast parādības, kuras tajā novēroju? Un kā tās pareizi izmantot? Kur ņemt kritērijus? Kā sevi novērtēt objektīvi, no malas?

Visi šie un daudzi citi jautājumi ietilpst „reliģijas” jēdzienā.

Ikdienas dzīvē „reliģija” – tā ir mūsu attieksme pret kādu koncepciju, kuru sev paši esam izveidojuši. Gandrīz vai ikvienam pasaulē gribas ticēt kaut kam, ko viņš nezina un nesajūt, par ko nevar pārliecināties veselas, saprātīgas analīzes ceļā.

Cilvēkam patīk egoistiski izgudrot sev daudzveidīgas teorijas, kuras palīdz nedaudz pasaldināt dzīvi. Atbildes uz šīm teorijām nav iespējams pārbaudīt, neviens nezina, vai tās ir pareizas, un katram tās ir savas. Taču tajā pašā laikā cilvēkam ar tām ir labi, viņš mazāk izjūt ciešanas – lai notiek kas notikdams. Jebkurā gadījumā mēs nespējam pacelties virs savas realitātes, lai to pa īstam izanalizētu.

Tādēļ mums nepieciešama cita zinātne, cita koncepcija, kas nāk no augšienes, ārpus mūsu personīgās dabas. Es nezinu, ko nozīmē – būt patiešām objektīvam, nebūt atkarīgam no personīgajiem spriedumiem. Lai kā nebūtu, es pastāvīgi palieku ar savu vēlmi, savām jūtām un prātu. Kāda šeit var būt objektivitāte? Pat ja ņemt vērā visus variantus, visas vēlmes un domas, visas pasaules zinātnes – objektivitāti mēs vienalga nesasniegsim.

Tādējādi no sava tekošā stāvokļa mēs nekad nevaram noteikt pareizo pieeju, pareizo uzskatu attiecībā uz mūsu dzīvi. Un tādēļ nav iespējams atbildēt uz jautājumiem par to, kāpēc, kā un kādēļ es dzīvoju. No tiem nevajag kautrēties, taču atbilžu uz tiem nav, jo mēs atrodamies ierobežotā stāvoklī.

Mums nav zināms, kā radās Visums, un kas bija pirms tā. Mums nav zināms, kas virza tā attīstību, tāpat arī nedzīvās, augu, dzīvnieku un cilvēka dabas evolūciju uz Zemes. Mēs nezinām procesu, kuru izejam, kā arī tā noslēgumu. Un tāpēc, lai cik mēs filozofētu, lai cik minētu, tas viss bezjēdzīgi. Neviens nespēj pierādīt, kas ir īstenība. Pateikt var, taču faktu jebkurā gadījumā nav.

Tas nozīmē, mums vajadzīga nevis vēl viena metodika, bet īsta Augstākā spēka atklāšana, kurš vada esamību. Un kamēr mēs to neatklāsim, mēs nedrīkstam ne uz ko paļauties.

No nodarbības pēc raksta „Reliģijas būtība un mērķis”, 27.11.2011.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: