Smieklīgais muļķa lepnums

Ja tu atklāj, ka tev ir slikti, tad vispirms ir jāsaprot, kādēļ? Visa ļaunuma cēlonis – sašķeltība, kas notika manā vēlmē baudīt, pēc kuras šī vēlme sāka strādāt sevis dēļ.

Man tas viss ir jāuzzina. Un ja es strādāju grupā, un to daru pareizi, tad atklāju, ka realitātē nav cita man naidīga spēka, izņemot manu personīgo ego, kurš man traucē it visā, neļaujot baudīt dzīvi.

Tieši tas šodien pakāpeniski atklājas cilvēcei. Nav cita ļaunuma, izņemot egoismu, tajā ir visu pasaules ciešanu cēlonis.

To visu es atklāju tikai ar nosacījumu, ka strādāju ar savienošanos, un redzu, ka nevēlos savienoties. Un tad es uzzinu, ka „Radītājs radīja ļauno sākotni” un sāku saprast: „Ahā, tad to visu ir izdarījis Radītājs”…

Tas ir, man jāizveido ar Viņu sakari, taču tas nav vienkārši. Man jāsaprot, ka tas ir tieši Viņš, kurš ar nolūku man sagādā visu ļaunumu, – tik viltīgi un tik cietsirdīgi, lai es atklātu, ka pilnībā esmu no Viņa atkarīgs. Viņš it kā saka: „Tu atnāc pie manis, paklanies, un ja pienācīgi palūgsi, tad es tev šo ļaunumu izlabošu. Ja nē, – tad to saņemsi, devu aiz devas, arvien vairāk un vairāk, līdz tev nebūs vairs citas izvēles, kā tikai piekrist”.

Un mums ir jāsaprot, ka mūsu egoistiskā vēlme ir lielāka kā mūsu ego, lielāka par lepnumu. Ja būtu otrādi, mēs sasistos līdz nāvei, taču nespētu noliekties.

Glābiņš ir tajā, ka mūsu egoistiskā vēlme izaug no nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņiem. Taču saņemamo triecienu rezultātā, egoistiskā vēlme pēc savas kvalitātes pastāvīgi samazinās.

Es pacēlos savās vēlmēs līdz robežai, – un pēkšņi saņemu triecienu. Pēc tā es vairs necenšos tvert tik augstu un kļūstu nedaudz pieticīgāks. Pēc tam saņemu vēl triecienu un vēl nedaudz pieliecos. Un tā ar katru nākamo triecienu es jau kļūstu gudrāks un sāku lūkoties apkārt, – kurš mani pastāvīgi sit, kurš atrodas par mani augstāk?

Un rezultātā es tik lielā mērā samazinu vēlmes, ka sajūtu sevi kā dzīvnieks, kurš atrodas nebrīvē, nelaimīgs un iebaidīts. Taču vēlme baudīt – tas ir radījuma materiāls. Viss pārējais ir tikai tam piedeva, kas atnāk no īpašību līdzības Radītājam vai šīs līdzības trūkuma.

Un tāpēc triecienu ietekmē mūsu lepnums izzūd, un paliek tikai dzīvnieciska vēlme. Kad es nonāku līdz tādam stāvoklim, es piekrītu noliekt galvu, esmu gatavs lūgt. Manī nekas vairs nepaliek no tā muļķīgā lepnuma, kurš man bija iepriekš.

Tagad jautājums tikai par to, vai es būšu pietiekami gudrs, lai saprastu, ka esmu patiešām dzīvnieks, un visa mana lepnā iedomība, tie ir tikai maldi, lai es tagad jau iepriekš spētu no tā atsacīties, noliekt sevi un palūgt Radītājam labošanos.

Labošanās nozīmē, ka Viņš ņem pār mani varu, pēc man lūguma. Un ja es pie tāda lūguma nonāku, – tā arī ir lūgšana, un nav nekādas citas.

Tam nepieciešams daudz spēku un biedru atbalsts. Ja esi spējīgs vismaz nedaudz noliekties viņu priekšā, viņi dos tev daudzkārt lielāku spēku pieliekties Radītāja priekšā. Ar to tu paātrini laiku, ekonomē triecienus un to vietā izmanto saprātu, lai pateicoties tam, virzītos uz priekšu.

Ja vismaz nedaudz nolieksies grupas priekšā, kā raksta Rabašs, darīsi sevi par vienu nulli (0), bet no grupas vieninieku (1), un noliksi to sev priekšā, tad tu pārvērtīsies par „10”. Ja izveidosi no sevis divas nulles, tad pārvērtīsies par „100”, tas ir, saņemsi simtreiz vairāk spēku.

Tādus spēkus tu saņem no apkārtnes, ja vismaz nedaudz noliecies tās priekšā. Jo mazāku tu sevi padari, jo vairāk spēku tev dod apkārtne attiecībā pret Radītāju – atgriezeniskajā sakarībā.

Ar to tu ekonomē milzums laika, etapus, ciešanas, kuri var būt veselu dzīvju pārdzimšanas riņķojumi, ar kariem un smagām problēmām. Tajā arī ietverts viss darbs.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 07.11.2011

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: