Alternatīva ciešanām

Bāls Sulams „Miers pasaulē”: Mērķa sasniegšanai mūsu rīcībā ir četras kategorijas: žēlsirdība, īstenība, taisnīgums un miers. Šīs kategorijas līdz šim laikam izmantoja visi pasaules labotāji. Šajās četrās kategorijās līdz šim brīdim notika cilvēces attīstība.

Četras kategorijas – lūk, viss kas mums ir, lai turētu kursu uz labošanās beigām. Kā tās atpazīt? Daudzi stundām var runāt par žēlsirdību, īstenību, taisnīgumu un mieru. Taču vai mēs piekritīsim tam, kā tās izpaužas?

Tas nav vienkārši, taču Bāls Sulams, izprotot garīgo dabu, klāsta, ka mums tas ir jānoskaidro, lai savestu kārtībā sevi un pasauli. Mēs nezinām, kas ir izlabota pasaule. Mēs visi esam sabojāti, un tāpēc jebkurš egoistisks uzlabojums mums šķiet jau izlabots. Turpretim Bāla Sulama izlabotā pasaule – tā ir pasaule, kurā visas vajadzības, kuras tikai var būt, saņem pilnīgu piepildījumu. Kā tas iespējams? To mēs vēl atklāsim.

Vispirms mums ir jāsaprot, ka ar egoistiskās saņemšanas palīdzību, mēs nekad nespēsim sevi piepildīt. Piepildījums ir iespējams tikai ar atdeves palīdzību, jo attiecībā uz atdevi, atšķirībā no saņemšanas, nebija veikts samazinājums (cimcum).

Kā lai nonākam pie tādas saņemšanas, kura mūs novedīs pie atdeves izdevīguma apzināšanās? Mēs varam attīstīties šajā virzienā nelaimju ceļā: pastāvīgi vēloties kaut ko iegūt, es nokļūstu zem triecienu krusas un rezultātā nonāku pie secinājuma, ka man nav vērts vēlēties gūt baudu sevis dēļ. Tad es sāku ienīst savu egoistisko vēlmi, nezinot, kurp virzīties, un kā ar to sadzīvot. „Tomēr varbūt es baudīšu atdodot?”

Tādā veidā visiespējamākie trūkumi noved mani pie lūguma par altruistisku vēlmi, par atdeves spēku, par spēku, kas ļauj savienoties ar citiem. Tas arī ir ciešanu un askētisma ceļš, par kuru sacīts: „Ēd maizi ar sāli, dzer ūdeni ar mēru, guli uz kailas zemes…” Kādreiz senos laikos cilvēki ko tādu uzvēla uz saviem pleciem un, pateicoties tam, virzījās uz priekšu, lai sasniegtu atdevi.

Tāpat arī šodien: tauta, kurai nav kabalas metodikas, un kura nesaņem nekādus pakaidrojumus par pasaules attīstību, mēro to pašu ceļu. Tās prasības pieaug, taču tai dod arvien mazāk un mazāk. Gala rezultātā nelaimīgie cilvēki, kuri izjutuši lielas ciešanas, sāk just, ka viņiem ir vērts būt kopā, ir vērts veikt atdevi viens otram, ir vērts apvienoties un iegrožot savu egoismu, līdz pat tā pilnīgai likvidācijai.

Mēs redzam, kā kara laikā kopējo nelaimju periodā, cilvēki sāk apvienoties. Pat dzīvnieki, glābjoties no zemestrīcēm vai mežu ugunsgrēkiem, skrien kopā, pārstājot dalīties plēsoņās un upuros. Tos apvieno kopējā nelaime, jo bailes par dzīvību stiprākas par badu. Protams, tie nepārvēršas par „taisnajiem” – vienkārši izsalkums, vēlme sevi piepildīt, atkāpjas izdzīvošanas vēlmes priekšā, kas ir daudzkārt spēcīgāka.

Lūk, arī mēs, protams, varam virzīties uz labošanos ciešanu ceļā. Tās mūs piespiedīs tiekties uz atdevi, ciešanu dēļ mēs vēlēsimies iznīcināt savu egoismu kā visu nelaimju cēloni. Taču tas ir ilgs, moku pilns ceļš.

Un tāpēc mums ir devuši citu iespēju – tas ir Toras ceļš.

Kāpēc? Kamdēļ vajadzīgs otrs variants? Lieta ir tajā, ka ciešanu ceļā, mēs nenonākam pie brīvas izvēles. Mēs vienkārši bēgam no nelaimēm, līdzīgi dzīvniekiem. Izmisumā pat esam gatavi uz atdevi, – taču tikai tādēļ, ka mums ir slikti atrasties saņemšanā. Mēs izvēlamies atdevi ne brīvprātīgi, bet gan ciešanu un nelaimju rezultātā, aiz bezizejas. Tā nav cilvēka, bet dzīvnieka pakāpe.

Lai novestu mūs pie cilvēciskās pakāpes, nepieciešami divi spēki: atdeves un saņemšanas, starp kuriem arī atrodas brīvā izvēle. Tāds ir to cilvēku ceļš, kuriem ir punkts sirdī.

Taču tiem, kuriem nav punkta sirdī, arī būs izvēle, bet daudzkārt zemākā pakāpē. Un tomēr tā būs īsta izvēle: sekot tiem, kuri var virzīt viņus uz priekšu.

No nodarbības pēc raksta „Miers pasaulē”, 04.10.2011

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: