Kad viss ir izsmelts

Bāls Sulams, laikraksts „Narod” („Tauta”): Jebkura iekārta, kuru cilvēks pieņem kā valsts iekārtu, ir nekas cits, kā iepriekšējā stāvokļa noraidīšana.

Turklāt katra valsts iekārta pastāv līdz brīdim, kad atklājas tajā ietvertie trūkumi un ļaunums, un tajā mērā, kādā atklāsies ietvertie tajā trūkumi, tā atbrīvo vietu jaunai iekārtai, kurai šie trūkumi nepiemīt.

Sanāk, ka tieši šajos trūkumos, kuri atklājas dotajā stāvoklī un to iznīcina, ietverts viss cilvēces attīstības spēks, jo viņi to paceļ līdz daudzkārt izlabotākam stāvoklim, salīdzinājumā ar iepriekšējo.

Nedzīvās, augu un dzīvnieku dabas attīstības gaitā matērija pāriet pie arvien sarežģītākiem un progresīvākiem stāvokļiem, katrreiz atklājot tekošajā stāvoklī problēmas un ciešanas, no kurām nepieciešams izkļūt. Apstākļi pastāvīgi izkārtojas tā, lai rezultātā atrastos vienīgā izeja uz jaunu attīstības posmu.

Saskaņā ar šo principu, vairojas šūnas un aug organismi, iegūstot saprātu un jūtas, iekšēji un ārēji kļūstot sarežģītāki, pilnveidojot saikni ar apkārtni. Viss pateicoties tam, ka katrā matērijas posmā un līmenī, visās ķermeņa šūnās un orgānos, suga vai visa kopība kopumā, sajūt tekošās situācijas ļaunumu un, vairs nespējot to izturēt, pāriet nākamajā stāvoklī.

Mēs to neievērojām dzīvē, jo tā īsti nemainījām savus stāvokļus. Mūsu egoistiskā vēlme pastāvīgi auga, un mēs vēlējāmies kaut ko vēl un vēl. Cik lielā mērā cilvēkam bija slikti, tik lielā mērā viņš virzījās uz priekšu. Mēs mainījām cilvēku sabiedrību, valsts iekārtu, sociālās formācijas – taču nepārdzīvojām kvalitatīvas, iekšējas pārmaiņas. Mūsu vēlme auga lielo sociumu iekšienē, kuri atšķīrās pēc formām un raksturīgajām īpašībām, un šajos inertajos apstākļos praktiski nebija krasu pāreju no stāvokļa uz stāvokli.

Tomēr vienmērīgi secīgās kustības periods ir beidzies. Šodien mēs pirmie atrodamies pacelšanās augšup uz jaunu pakāpi priekšā, kas pretstatā mūsdienu. Attīstība šodien ir tajā apstāklī, lai mēs pilnībā iznīcinātu mūsu dzīves iepriekšējo tendenci. To iespējams izdarīt ar lielu nelaimju un ciešanu palīdzību, kad dzīve kļūs rūgtāka par nāvi, vai arī saprātīgi sevī noformējot tādu sajūtu. Tā vai citādi, mums ir jāsajūt, ka labāk nāve, nekā tāda dzīve. Tikai tad mēs būsim gatavi pieņemt jaunu stāvokli, kas pretējs šodienas.

Tāpat notika pārejot no dzīvnieciskā līmeņa uz augu un no augu uz dzīvniecisko. Vienmērīgs skaitlisks egoisma pieaugums nonāk pie likumsakarīga noslēguma, un mēs redzam, ka šajā līmenī vairs nav ko realizēt, viss ir izsmelts.

Taču ja mūsu vēlme nevirzās uz priekšu, ja tā ik mirkli neatjaunojas, mēs neizjūtam dzīvi. Tāpat ķermenis nespēj iztikt bez vielmaiņas. Ar metabolisma pazemināšanos tas momentāni nolaižas līdz augu, bet pēc tam līdz nedzīvajam līmenim. Dzīve – tās ir pārmaiņas, bet pārmaiņu daudzums laika vienībā sastāda dzīves būtību.

Taču šodien egoistiskā vēlme pārstāj augt, un tāpēc dzīve mums – vairs nav dzīve. Cilvēki nonāk pie narkotikām, terorisma un kariem – lai tikai sajustu uz lūpām dzīvinošo piegaršu. Citādi eksistēšana pārvēršas par nāvi, bet tas cilvēkam ir sliktāks par sliktu. Sākotnēji vienpatņi izdara pašnāvības vai pārvēršas par narkomāniem, bet pēc tam, kad izmisums pārņem cilvēku masas, uzliesmo konflikti un kari. To tvanā mēs atrodam ilgi gaidītās pārmaiņas, kuras mums nes dzīves izjūtu, kaut arī tā draud pēc mirkļa pārtrūkt.

Šajā gaismā arī jāizskata mūsdienu tendences. No vienas puses, mēs vērojam lejupslīdi: tempu pazemināšanās, attīstības palēnināšanās, cerību uz nākotni zudums; taču no otras puses, jau parādās jauns vektors, kas pretējs šodienas, – kurss uz apvienošanos, sadarbība un savstarpējais galvojums, līdz pat savstarpējai mīlestībai. Mums atklājas tie likumi un principi, kas raksturīgi globālai, integrālai sistēmai, kas ir cilvēces nākotne. Situācija noskaidrojas dienu no dienas.

Daba nevien mūs nonāvē, atņemot jebkuru izejas iespēju, – nē, mēs varam no jauna iegūt mūsu nākotnes stāvokli, kas dēvēts – „savstarpējais galvojums”, ja vēlēsimies pieņemt kabalas metodiku. To pieņemot, mēs iegūsim dzīvi, bet pretējā gadījumā „paliksim uz nāves sliekšņa”. Tātad mums ir kurp virzīties.

Tas arī ir „Sinaja kalns”, kura pakājē esam šodien nonākuši. Mēs labi pastrādājām sava Faraona labā, bet patreiz pārejam uz jaunu posmu, kurš būtībā nozīmē jaunu dzimšanu.

Šodien mēs nevaram sekot iepriekšējai tendencei un sakārtot dzīvi ar vecajām metodēm – un tas ir brīnišķīgi, jo patiesībā tā ir palīdzība. Šķiet, kāpēc naudai būtu jāzaudē sava lemējloma? Taču nāk citi laiki: ubags un miljardieris būs vienlīdz bezspēcīgi. Tā arī ir palīdzība viņiem abiem pārejā uz nākamo etapu.

Tā norisināsies visās sfērās, uz kurām cilvēks vēl liek vecā parauga cerības. Uz iepriekšējās pakāpes viņš atklās arvien lielāku negatīvismu, niecību, neauglību – un tad spēs pareizāk meklēt un apgūt dabas vēstījuma nākamo pakāpi, cilvēcisko dabu, kas atrodas virs dzīvnieciskās.

No nodarbības pēc laikraksta „Narod” („Tauta”), 08.09.2011.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: