Atbilde ir vienkārša. Tas tāpēc, ka garīgais ir pretējs mums, pretējs mūsu būtībai, mūsu egoistiskajai dabai. Egoisms mūs vada, un mēs to vēlamies piepildīt.

Tāpēc no visa, kas mums atrodas apkārt, mēs savā egoismā redzam tikai to, ko gribam redzēt – patīkamo vai ļaunākajā gadījumā – draudošo.

Tāpēc cilvēkam, kurš vēlas atklāt augstāko pasauli, atklāt sev apkārt esošo, bet netveramo viņa egostiskajā uztverē, nepieciešams sevi pārveidot.

Tieši tāpēc cilvēkam ir tik svarīga viņa apkārtējā sabiedrība, jo tieši tā var pārveidot cilvēka uztveri – noskaņot sevi uz to, cik svarīgi ir sajust cilvēka egosimam nepatīkamo, sajust to, kas ir pretējs cilvēka dabai. Tad cilvēks spēs ieraudzīt to plašo pasauli, kas bija viņam apkārt arī agrāk. Taču par garīgo tā dēvēta tāpēc, ka atrodas augstāk par egoistisko. Mums šķiet, ka mūsu pārliecība ir mūsu pieredzes sekas. Taču tā ir informācijas, kas ērta mūsu egoismam, uzkrāšanas sekas. Nav svarīgi, ko saka – taisnību vai melus – par taisnību mēs saucam to, kas atbilst mūsu viedoklim – egoismam.

Mēs vienmēr meklējam tikai to, kas apstiprina mūsu viedokli un atgrūžam tam pretējo.

Rezultātā mēs sevi veidojam un nevēlamies sevi mainīt. Tikai ciešanas, eksistences jēgas meklējumi un garīgi spēcīga apkārtējā sabiedrība, grupa, palīdzēs cilvēkam kļūt objektīvam un nomainīt egoistisko uztveri pret apkārtējo viedokli. Tieši tad cilvēkam atklāsies viņam pastāvīgi apkārt eksistējošā augstākā pasaule!

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Jautājumi un atbildes, Realitātes uztvere | Add Comment →