Zoar Grāmata. Priekšvārds. Raksts “Ēzeļu dzinējs”, 85. p.: … Nokāpa rabīns Eliezers un rabīns Aba no saviem ēzeļiem un nobučoja ēzeļu dzinēju. Viņi sacīja: “Cik neiedomājami diža gudrība, kas tev piemīt, bet tu skubini no aizmugures mūsu ēzeļus. Kas tu esi?”
Atbildēja viņiem: “Nejautājiet, kas esmu, bet labāk iesim ar jums studēt Toru. Un katrs izteiks gudrības izteicienus, lai apgaismotu šo ceļu”.
Jautājums: “Ēzeļu dzinējs”, kurš skubina no aizmugures, – tā ir obligāta pakāpe mūsu ceļā, vai arī viņš var iet tāpat priekšpusē?
Atbilde: Tas mainās atkarībā no cilvēka attieksmes. Sākumā viņš iet priekšpusē, bet viņa “ēzelis” – aizmugurē. Pēc tam viņš sāk saprast, ka virzās uz priekšu pateicoties tieši savam “ēzelim”, nevis pats par sevi un viss šis ceļš ir paredzēts tam nolūkam, lai pārvestu “ēzeli” no pakāpiena uz pakāpienu, – ar cilvēka punkta palīdzību, kas viņā ietverts. Tad “ēzelis” kļūst svarīgs.
Cilvēks viegli var pārvarēt šo ceļu, jo “cilvēks” – tas ir Binas punkts, punkts sirdī. Ja tas neatrodas ego iekšienē, tam nav grūtību pacelties augšup, jo tas nolaidās lejup ar nolūku, lai paņemtu visu šo ego, – šo pašu “ēzeli”, Malhut, vēlmi baudīt – un paceltu to augšup.
Tādējādi svarīgi nevis divi šie cilvēki – gudrie, kuri iet pa ceļu, par kuriem stāsta Zoar, bet svarīgs ir “ēzelis” ar savu nastu. Ja tā, tad svarīgs “ēzeļu dzinējs”. Bet šie divi gudrie – tikai punkts, kurš tiecas sasniegt mērķi. Pareizi, ka tas ir svarīgi un šeit – cilvēka visa brīvā izvēle, darba sākums, kuram viņš piekrīt, tā virzība.
Taču šī darba realizācija – tikai uz “dzinēja” rēķina.
Ja ar Toras palīdzību (gaismas, kas atgriež pie avota) viņi neiegūst saikni ar augstāko spēku, kas atnācis, lai pārvestu viņu ego uz augšieni, viņi neizlabo sevi, savu ceļu – un nepaceļas augšup. Proti, viņi studē Toru uz tā paša “ēzeļa” ar visu tā smago nastu, – ar “ēzeļu dzinēja” palīdzību.
Sanāk, ka “ēzeļu dzinējs” būtībā apmāca tos – kā iet, kur pienākt klāt un kādā veidā. Viņš kļūst tiem par skolotāju – tieši šiem gudrajiem, nevis “ēzelim”. Tāpēc viņi paši var pacelties augšup.
Šeit rodas Binas un Malhut savstarpējā ieplūšana viena otrā. Sākumā es domāju, ka pats galvenais – šie divi gudrie (cilvēks manī, kuram jāpaceļas augšup). Pēc tam es sāku ievērot, ka šis cilvēks vajadzīgs tikai tam, lai pārvestu “ēzeli” no kalna pakājes līdz Radītāja pilīm. Pēc tam es saprotu, ka galvenais šajā lietā – “ēzeļu dzinējs” un viņam man jāpalīdz virzīt uz priekšu “ēzeli”. Rezultātā es saprotu, ka “ēzeļu dzinējs” man vajadzīgs tam, lai viņš mani apmācītu. Tā nomainās viņu lomas un katra paša par sevi nozīmīgums. Taču gala rezultātā viss savienojas kopā: tu uz “ēzeļa”, “ēzelis” uz tevis un viss nokārtojas.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →