Pēc kongresa: pirmie secinājumi

No E-pasta: Skolotāj! Domāju, ka paudīšu daudzu cilvēku sajūtas: mani pārņem milzīga vilšanās… ko man ar to darīt?
Atbilde: Pēdējā kongresa dienā es vairākkārt dzirdēju to, cik liela cerība bija visiem izlauzties uz garīgo pasauli šajā kongresā, un kāds izmisums viņus tagad pārņem!… Sacīšu uzreiz: Es personīgi esmu pārsteigts par pagājušā kongresa rezultātiem. Nevis par dalībnieku rekordskaitli, preses pozitīvo reakciju, bet iekšējām pārmaiņām, katra dalībnieka un visas pasaules grupas izaugsmi. Pirmoreiz cilvēki izgājuši tādus stāvokļus, kādus vienatnē nespētu iziet. Viņos norisinājās svarīgākie iekšējie noskaidrojumi. Tagad par cerībām: ja jūsu cerības būtu vērstas uz patieso garīgo, uz atdeves vēlmi un mīlestību pret tuvāko, tad jums nerastos nekāds izmisums, jo iespēja dot un mīlēt jums ir vienmēr un neviens to jums ne dod un ne atņem. Pirmā garīgā īpašība – Bina, tieksme uz “hafec hesed” (uz atrašanos pāri savam egoimam), uz sajūtu ārpus savas vēlmes. Ja jūs būtu uz to tiekušies, jums vispār būtu vienalga, kādā stavoklī jūs atrodaties, jo viss nāk no Radītāja, un tikai Viņš lemj saskaņā ar savu plānu, kas būs ar jums un ar katru atsevišķi. Tad reakcija uz visu būtu tikai prieks atrasties Radītāja, atdeves īpašības varā. Mahsomu šķērso tikai tas, kurš aizbēg no sava egoisma un pieņem jebkurus noteikumus, lai no tā atbrīvotos, piekrīt pieņemt attiecībā pret sevi noteikumu “Visi kā viens” (kā viens cilvēks vienā sirdī-vēlmē) un galvojumu “Viens par visiem un visi par vienu”. Nevienam no mums nav spēka atrauties no egoisma. Mēs līdz šim runājām par to, taču nespējām tieši to atpazīt sevī. Jo runa iet par īpašību, kas liedz mums iziet uz garīgo, uz atdeves īpašību. Mēs neesam spējīgi noteikt, kas tas ir, kur tas atrodas mūsos. Taču tas slēpjas mūsos kā čūska, un mēs nespējam to tieši noteikt un pastāvīgi jaucam to ar citām īpašībām. Tikai vilšanās sāpes, kā sāpes slimības laikā, palīdz mums atpazīt mūsu egoismu, uzzināt, ka tas – nav labais, bet ļaunais valdnieks, faraons. Vilties tik lielā mērā, lai spētu to ienīst mūsos un vēlēties tikai vienu – atbrīvoties no tā. Taču, lai novestu sevi līdz tādam izmisuma stāvoklim, nepieciešams sākumā tiekties uz to ar visu savu egoismu (lo li šma) – to es izspēlēju pirms kongresa – “Mēs izejam no Ēģiptes”. Visi bija pārliecināti, ka tam jānotiek. Taču, ja tādas pārliecības nebūtu, tad mēs nespētu vilties un noteikt sevī tieši ļaunumu (faraonu), kurš liedz pacelties līdz atdeves īpašībai. Lai uzreiz izraisītu šo ļaunumu, es kongresa sākumā sacīju, ka mums jāsasniedz apvienošanās, ka visam mūsu darbam kongresā jābūt padziļinātai izpētei attiecībā uz sevi un savām attiecībām pret visiem biedriem. Gaidītās “debesu atklāšanas” vietā tas acumirklī izraisīja kritumu, vēsumu. Ar savu saukli meklēt, kā apvienoties un pacelties pāri sev, savam Es, es vēlējos parādīt kongresa dalībniekiem, ka neesam vēl tam gatavi – un, kā sekas šai sajūtai, dalībnieki nonāca strupceļā… No vienas puses es biju ļoti priecīgs tādam “ļaunuma apzināšanās” stāvoklim. Taču, no otras puses, es sāku bīties, ka grupa nespēs tik īsā laika posmā iziet no šī stāvokļa. Tas līdzinās tam, kā slimniekam, kurš atklājis sāpes, jāsaprot, ka tās norāda uz slimību un pēc tam tā jāsāk ārstēt ar ārsta, Radītāja palīdzību. Bez tam, 30% – 40% kongresa dalībnieku bija jaunatnācēji kabalā, un viņi vispār nesaprata, kas ar mums notiek. Tādējādi tika nolemts apstāties uz vienu triecienu pret faraonu – jūsu egoistiskajām cerībām un pacelties tām pāri. Taču tieši šie procesi, kurus mēs pārdzīvojām, arī gatavo mūs uz pāreju – nevis egoistisku, uz piepildījuma atklāšanu, bet uz atdeves iespējas atklāšanu, patiesu apvienošanos “kā viens cilvēks ar vienu sirdi”, saskaņā ar galvojumu. Kongresa rezultāts ir pirmais trieciens, kas vērsts pret Faraonu – augstāko patmīlību, egoistiskām vēlmēm “pārraut mahsomu” un iegūt augstāko pasauli kā šo pasauli, sevī, savās vēlmēs, savā piepildījumā. Kā raksta Bāls Sulams, kad cilvēks sasniedz garīgo robežu, viņš pārliecinās, ka garīgā pasaule viņam nepieder un tikai tad izlaužas cauri klipai – robežai un iegūst atdeves īpašību. Bet atklājot mūsu nevēlēšanos, kas notika uzreiz, kad manas pirmās lekcijas sākumā es sacīju, ka mums ārējo darbību vietā jaiedziļinās sevī, savā saiknē starp mums, galvojumā – tajā pašā mirklī viss… sastinga! – izpaudās mūsu egoisms – un šī ļaunuma atklāšana mūsos – arī milzīgs sasniegums, ko veicināja tieši mūsu vienotība (dienas svētums). Kongresa gaitā mēs atklājām, ka Faraons atrodas mūsu iekšienē, nevis ārpusē. Tas saņēma savu pirmo triecienu – ar to, ka mēs vīlāmies kongresa rezultātos. Mēs domājām (mēs – tas ir Faraons), ka saņemsim kaut ko sevī, taču neko nesaņēmām – tas arī ir pirmais trieciens pret Faraonu, mūsu egoismu, – mēs atklājām, ka mūsu egoistiskajās vēlmēs mēs neko nesaņemsim Tagad esam spējīgāki noteikt, kurās īpašībās mūsos tad jāatklājas garīgajam – labāk saprotam, ko nozīmē domāt par augstāko – tas nozīmē nedomāt par sevi. Taču kamēr katrs no mums vienkārši trīsēja no nepacietības, kad beidzot notiks brīnums un viņš, kā visu šajā pasaulē, tāpat saņems arī garīgo pasauli – sevī! Radās nepieciešamības sajūta atrauties no tā, kas nes tev tādas pašas vilšanās – tas arī ir egoisma atraušanas sākums. Mēs dārgi samaksājām par šo mācību, taču tas maksā daudzkārt vairāk – tieši vilšanās, trieciens pret patmīlību, egoismu, cerībām iegūt – arī ir vislielākais ieguvums, kuru tikai var novēlēt un es piepildos ar prieku, redzot vīlušos egoistus. Patreiz tikai jāapzinās, kas ar jums notika. Atbilstoši katra sagatavotībai, daļa no jums apzināsies to ar prātu, bet daļa savās sajūtās izies vēl dažas vilšanās – un pēc tam apzināsies. Tomēr secinājums būs viens – cilvēks jau vairs nesaistīs sevi cieši ar savu egoismu – tieši šis trieciens pret neattaisnotām (egoistiskām) cerībām palīdz sākt attālināties no tā (faraona)! Iespējams, būs nepieciešami vēl triecieni, bet tie būs vērsti jau tajā pašā virzienā, kādu mēs ieguvām šajā kongresā. Iespējams, mēs spēsim tos iziet ne tikai kongresos, bet arī mūsu ikdienas virtuālajā saiknē, tajā sajūtā, kuru tagad kopā esam ieguvuši. Patreiz patiešām vēlēsimies tikai vienu – atteikties no sava egoisma, kā no vienīgā ļaunuma un pacelties no “sevis” līdz atdeves īpašībai. Radītājs pasniedza mums šo lielo dāvanu! Nav neviena, izņemot Viņu! Rakstiet un jautājiet nodarbību laikā. Es pievīlu nevis jūs, bet jūsu egoismu.
Ar mīlestību pret jums, skolotājs.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: