Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 442. p.: …Jo no Tempļa sagraušanas dienas lejā, Radītājs zvērēja, ka neienāks augstākajā Jeruzalemē, kamēr neienāks Israēls zemākajā Jeruzalemē… Par to sacīts: “Svēts būdams tavā vidē, Es nenākšu uz pilsētu”. Kaut gan svēts savā vidē, taču vienalga Es nenākšu uz pilsētu, tas ir, augstāko Jeruzalemi, kamēr neienāks Israēls zemākajā Jeruzalemē. Bērnībā mums arī stāstīja par visdažādākajām lietām, kuras mēs nesapratām. Taču reizi pēc reizes mums paskaidroja, ka nepieciešams darīt vai domāt tā vai citādi. Tas pats – lasot Zoar Grāmatu. Mums vienkārši stāsta par kaut ko, kas no mums slēpts, ko mēs nezinām un neapzināmies, bet pakāpeniski tas mūsos ienāk. Tā ir visdabiskākā katra cilvēka apmācības forma – nav svarīgi, kādā pasaulē un ko viņš studē. Jo priekš jaunām zināšanām un sajūtām viņam nav nekādas iepiekšējās sagatavotības, nav pareizo instrumentu, uztveres īpašību (kelim). To nepieciešams attīstīt – saprātu un sajūtas, pēc tam sajust jaunu parādību un pēc tam jau apgūt to, ko tā pauž no sevis. Tādējādi tāds etaps, kad mēs kā apstulbuši lasām vai klausāmies par kaut ko, kas mums nezināms, – vienmēr ir pirmais un to vajag cienīt. Pret bērniem tādā veidā mēs izturamies dabiski. Mums skaidrs, ka tam tā jābūt. Mēs arvien no jauna skaidrojam viņiem. Problēma taja apstāklī, ka bērnam piemīt tieksme izzināt, iemācīties, redzēt mūsos lielākus, ņemt no mums piemēru, bet mums, pieaugušajiem, savā garīgajā audzināšanā tāda tieksme jārada pašiem. Tas iespējams tikai uz skaudības rēķina grupā.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →