Kabalas grāmatas stāsta par mūsu nākošajiem stāvokļiem, kuri mums sevī jāatklāj, dēvējot tos pasauļu, sfirot, parcufim vārdos… Ja mēs līdzās tam apvienosim savas vēlmes, tad sajutīsim nepieciešamību laboties, kura izsauks gaismas iedarbību un gaisma piešķirs mūsu vēlmei atdeves nolūku, un mēs sasniegsim sajūtas, kuras apraksta kabalisti.
Visi šie nākamie stāvokļi, kurus vēlamies sasniegt un sajust: AB, SAG, Aba ve-Ima, zivugim, parcufim – attiecas tikai uz saikni starp mums, uz dažādiem atdeves veidiem. Tiek runāts tikai par saikni starp dvēselēm – sākot no šīs pasaules, kā tiek dēvēta mūsu šodienas saikne un cauri visiem pasauļu pakāpieniem līdz tādai saiknei, kura tiek dēvēta par Bezgalību, proti, pilnīgi neierobežotu saikni absolūti starp visiem. Bezgalībai nav robežu, tajā visas dvēseles izlabotas līdz tādai pakāpei, ka savienojas vienā veselumā. Un kaut gan mēs pagaidām neatrodamies tādā stāvoklī, tomēr mums nepieciešams redzēt to kā mērķi tieši tagad: “kā cilvēks ar vienu sirdi” un jāgaida, lai tas notiktu starp mums. Ļoti svarīgi pāriet no ārējās uztveres – uz iekšējo, proti, kad visas pasaules un viss, kas tikai pastāv – atrodas cilvēka iekšienē. Un mēs nesaprotam, ko nozīmē “cilvēka iekšienē” – sākam ainot sev ģeometrisku telpu. Mums visu laiku jāstrādā ar pareizo ainu. Ceļa sākumā cilvēks ļoti savdabīgi iztēlojas sev iekšējo darbu, garīgo darbu grupā. Bet atbilstoši virzībai uz priekšu jārūpējas, lai visas ainas, formas un pieejas saplūstu vienā punktā un tur savienotos gan mērķis, gan visas izmaiņas – tikai tur. Izņemot šo punktu, nav nekādas citas telpas. Tādā veidā tu sāc visu iztēloties tikai savu sajūtu punktā un atgriezies radījuma punktā “eš mi ain” (eksistējošais no nekā). Un tā nav fantāzija! Jo mēs taču pastāvīgi dzīvojam šīs fantāzijas iekšienē. Katram ir sava personīgā šķietamā pasaule…

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →