Zoar, nodaļa “Ba-ar”, 3.p.: Pusnaktī atmostas ziemeļvējš. Un no zemākā ziedokļa, tas ir, no Malhut iznāk liesma un atveras vārti. Bet apakšējās tiesas, tas ir, nukvas tiesas sanāk savā nukvā. Un liesma staigā un klejo, un atveras paradīzes (gan Eden) vārti. Kamēr šī liesma neatnāk un nesadalās vairākās pasaules malās, nonāk zem gaiļa spārniem un viņš kliedz.
Pašas īpašākās labošanās notiek stāvoklī, dēvētā “nakts”, kad cilvēks sajūt tumsu, bezspēku, intereses zudumu, garīgais ne īpaši viņu piesaista, viņš noguris, vēlas aizmirsties un gulēt, viņam viss apnicis, – īsi sakot, nav viņam garīgā mērķa svarīguma.
Tas ir darbs “naktīs” – pats svarīgākais. Rakstīts, ka ķēniņš Dāvids “cēlās” “pusnaktī”, pieņēma uz sevi “ziemeļvēju” – varenos pārvarēšanas ierobežojošos un egoismu labojošos spēkus (“gvurot” un “dinim”), un tieši ar šo nepatīkamo “ziemeļu” spēku “spēlēja vijoli”, – un tā sagaidot “rītausmu” – izpausmi gaismas dvēselē.
Visa šī darba laikā “naktī” viņš noveda sevi līdz stāvoklim, kurā tās pašas vēlmes (kelim), kurās juta tumsu, bezspēku, attālināšanos no Radītāja, “raudāja un kliedza”, viņš pārvērta vēlmēs gaismas “tilpnes”, – un tad iestājās “rīts”.
Jo garīgajā nav rīta, vakara, dienas. Mēs uztveram visu realitāti mūsu vēlmē.
Tāpēc mūsu bijušajā tumšajā un tukšajā, bet tagad izlabotajā vēlmē, mēs atklājam “gaismu”.
Kad tajā staro Hasadim gaisma – to dēvē “diena”. Bet kad Hasadim gaisma nevar starot, tas ir, mums nav atdeves nolūka, – tas tiek dēvēts par “nakti”.

Avots: http://www.laitman.ru/duhovnaya-rabota/13178.html

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →