Jautājums: Kā iztēloties sev cilvēka dzīvi garīgajā pasaulē – pilnīgi bez ciešanām?
Atbilde: Mēs neesam spējīgi to iedomāties, jo jebkura mūsu iztēle būs egoistiska.
Garīgā iztēle – tas nozīmē atrast baudu un pacilātību atdevē, mīlestībā pret tuvāko.
Bet nevis tādēļ, lai saņemtu no tā baudu un mieru! Bet gan cēluma un īpašas vērtības dēļ par pašu šo darbību.
Kā lai sajūtu atdeves cēlumu? Es lūdzu, lai gaisma man dotu to sajust, jo pats uz to neesmu spējīgs.
Bet neesmu pat spējīgs to gribēt un palūgt, ko tad man darīt?! Apkārtne man var to uzlikt par pienākumu – likt vēlēties man nedabisku lietu, kura man vispār ir pretēja.
Sabiedrība man var uzlikt par pienākumu jebko. Cilvēks gatavs pat nonāvēt sevi, lai izskatītos dižens citu cilvēku acīs.
Viss atkarīgs no apkārtnes, tā var iedvest tev vēlmes, kuras pretstatā tavam egoismam – un egoisms tevi tajā atbalstīs!
Tas ir tāpēc, ka cilvēka līmenis mūsos – augstāks par dzīvniecisko. Un šī iemesla dēļ, lai piepildītu savu vēlmi cilvēka līmenī, sniegt baudu savai patmīlībai – cilvēks gatavs nonāvēt dzīvnieku sevī.
Dzīvnieks uz to nav spējīgs, bet cilvēks spēj, tāpēc, ka viņā atrodas cilvēka līmenis, kuru var ietekmēt. Bet tas pilnībā atkarīgs no apkārtnes.
Un apkārtnei jāietekmē katrs tā, lai viņš vēlētos pacelties pāri savam personīgajam egoismam.
Tādā veidā savstarpēji ietekmējot viens otru, sabiedrība nepārtraukti virzīsies uz augšu.

Filed under: Garīgais darbs, Gribas brīvība, Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →