Trimda un atbrīvošana – tās ir relatīvas lietas – viss atkarīgs no tā, no kurienes un kur tu nokriti.
Lai sajustu, ka atrodos trimdā un esmu atrauts no garīgā, nepieciešams just garīgo un just, ka esi atdalīts no tā.
Bet ja cilvēks nejūt to, no kā atdalīts – tad tas netiek dēvēts par trimdu, jo no kurienes tad viņš izraidīts?
Babilonijas trimda pēc garīgā augstuma bija augstāka par stāvokli iziešana no Ēģiptes. Un tomēr tas tiek dēvēts par trimdu, jo radīja milzīgas ciešanas.
Un kad cilvēks nožēlo par savu kritumu no garīgā? Tieši tad, kad atrodas garīgajā – citādi, kā viņš var to novērtēt?
Kad cilvēks spēj nožēlot, ka nolaidies no stāvokļa, kur bija mīlestība, atdeve, saikne, labošanās, līdzība Radītājam mīlestībā pret tuvāko un sacīt, ka nokļuvis trimdā?
Tad, kad viņam tomēr ir šīs īpašības un viņš redz, ka ar to nav pietiekami, tās viņu neapmierina.
Trimdas sajūta – tas ir ļoti augsts stāvoklis, tās ir ciešanas par atdeves īpašību un mīlestības pret tuvāko trūkumu tevī!

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Senā Babilonija | Add Comment →