Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 10. p.: Radītājam nav raksturīga nekāda saņemšana – Viņš vēlas tikai atdot. Turpretī nešķīstajiem spēkiem (klipa) nav raksturīga nekāda atdeve – tie vēlas tikai saņemt savam labumam. Nav lielāka pretstata par šo. Garīgais attālums sākas no kādas īpašību atšķirības ar kaut ko un beidzas ar īpašību pretstatu – beidzamās pakāpes galadistanci.

Mūsu pasaulē plus un mīnus viens otru pievelk tāpat kā magnētu pretpoli. Piemēram, cilvēkiem ar dažādiem viedokļiem ir interesanti kontaktēties un salīdzināt savas pozīcijas. Tā notiek tāpēc, ka mūsu pasaule atrodas egoistiskajā saņemšanas būtībā.

Rezultātā es varu saņemt kaut ko no cita tajā pakāpē, kādā viņš man ir pretējs. Turpretī, ja viņš man nav pretstatā, kaut kādā veidā no manis neatšķiras – ko tad no viņa var prasīt? Līdzība nesola labumu, turklāt cilvēki man vajadzīgi ne tāpēc, lai es gūtu no viņiem labumu – naudu, goda apliecinājumus, varu, atzinību, pakalpojumus utt. No cita man ir vajadzīgs tas, kā man nav, kas man pietrūkst un tieši uz šādiem nosacījumiem esmu viņā ieinteresēts. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Ja egoisms ir vienīgais jaunievedums, ko radīja Radītājs, tad kamdēļ mums to mainīt uz ko citu, tostarp uz Radītāja īpašību? Varbūt mēs vēl neesam novērtējuši to, ko Viņš ir radījis?

Atbilde: Radītājs radīja egoismu, lai mēs to izlabotu, mainītu un no šīs pretējās Viņam īpašības paši sasniegtu atdeves un mīlestības īpašību. Tad mēs pilnībā spēsim baudīt atdevi un mīlestību, turklāt egoisms tajā pašā laikā absorbē baudu un acumirklī neitralizē gan sevi, gan pašu baudu.

Piemēram, es vēlos padzerties un sajūtu ne vien vēlēšanos izdzert ūdens glāzi, bet mokos no slāpēm, tas ir, izjūtu īpašu vajadzību. Es dzeru ūdeni, tādā veidā pakāpeniski sevi piepildot. Pie tam vairāk par visu es gūstu baudu no pirmā malka, no otrā – mazāk, no trešā – vēl mazāk utt. Tad, kad izdzeru visu glāzi, bauda beidzas. Pazūd vēlme, pazūd bauda. Piedāvā man vēl vienu glāzi ūdens, – nevēlos. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs - Nav komentāru→

Jautājums: Kā mainīt savu negatīvo attieksmi pret realitāti, ja sajūti to šādā veidā?

Atbilde: Šāda negatīva sajūta mums dota tīšuprāt. Viss ir precīzi nomērīts atbilstoši gaismas un vēlmju attiecībām. Sašķeltajā sistēmā Radītājs to noregulē katram radījumam, lai mēs pieliktu pūles sevis labošanā un sasniegtu atdevi. Tad mēs sajutīsim pareizu un labu stāvokli.

Ja patreiz mums nebūtu negatīvas sajūtas, mēs nekad nesajustu stāvokli, kurā atrodamies. Sajūtu orgāni ir vērtēšanas instrumenti: es jūtu tikai to, kam piešķiru vērtību sliktā nozīmē vai labā.

Ja es ko redzu, tas nozīmē, ka uzskatu to par svarīgu: baidos no tā vai mīlu, vēlos pietuvināties vai attālināties. Es jūtu tikai to, kas mani satrauc. Turpretī atdeves īpašība mūs pilnīgi neinteresē, tāpēc ka mūsu pasaulē tā neeksistē – visi atrodas tikai vienā saņemšanas īpašībā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 10. p.: Radītājam nav raksturīga nekāda saņemšana – Viņš vēlas tikai atdot. Turpretī nešķīstiem spēkiem (klipai) nav raksturīga nekāda atdeve – tie vēlas tikai saņemt savam labumam. Nav lielāka pretmeta kā šis.

Jautājums: Kas ir klipa?

Atbilde: Klipa ir tas, kas aizšķērso man ceļu satuvināties ar Radītāju. Es redzu šo klipu kā spēku, kas liek man šķēršļus.

Patiesībā sakot, kas man var traucēt?

Es vēlos baudīt, tas nozīmē, ka man traucē visi iespējamie baudas veidi, kas novērš manu uzmanību, novirza mani no pielīdzināšanās Radītājam, attur no virzības uz vienotību un atdevi. Lūk, šādas baudas izpausmes arī tiek dēvētas par „nešķīstību”. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Galvenais, izlabot savu attiekmi pret realitāti un saprast, ka visa pasaule ir Šhina, Radītāja parādība. Tikai šī parādība patreiz man atklājas kā nedzīvā, augu, dzīvnieku daba, cilvēki – visa man apkārt esošā pasaule, kura, kā man šķiet, atrodas ārpus manis. Patiesībā tas viss ir Radītāja atklāsme, kurš patreiz atrodas apslēptībā un kurš tiek uztverts pretēji tai formai, kurai ir jābūt.

Visa šī pretējā aina skaidrojama tikai ar mūsu īpašību pretstatu. To var izlabot, ja papūlēties raudzīties uz šo realitāti ar skolotāja, grupas, grāmatu, izplatīšanas palīdzību, visiem spēkiem cenšoties to uztvert kā pilnību, meklēt, kas mums pietrūkst, lai sasniegtu šādu attieksmi un nostiprinātos, pateicoties tuvāko lokam. Tad pakāpeniski, pateicoties mūsu pūlēm, „grasis pie graša uzkrāsies liels kapitāls” un mēs sāksim sajust, ka jālabojas tikai pašiem, bet viss, kas atrodas ārpus mums, ir svētā Šhina vai dvēsele. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Mēs atrodamies Bezgalības pasaulē. Taču šajā Bezgalībā ir tikai ļoti maza gaima: Nefeš de-Nefeš, kas radījusi radījumu „no nekā”, kā vēlmes baudīt mazu smilšu graudiņu. Tā ir tikai Bezgalības pasaules sākotnējā, saknes stadija. Kāpēc tādā gadījumā tā tiek dēvēta par bezgalīgu?

Tāpēc, ka, izņemot šo gaismas dzirksteli un mazu matērijas daļiņu, nekas vairāk nepastāv. Viss pārējais rodas, pateicoties gaismas dižumam šī mazā radījuma sajūtās, pateicoties radījuma cieņai pret gaismu, kas to ir radījusi un rūpējas par to. No šī diženuma izzināšanas arī rodas Bezgalības pasaules sajūta.

Pēc tam, kad šis mazulītis sāk attīstīties un kļūst arvien patstāvīgāks, tā sajūtās dzimst veselas pasaules. Sākumā tas atnāk instinktīvi, gaismas ietekmē. Taču rezultātā attīstība nonāk līdz tādam punktam, kurā atrodamies patreiz. Ja tagad no šī stāvokļa mēs pacelsimies atpakaļ augšup, izmantojot visus mums sagatavotos priekšdarbus, tad sasniegsim patieso Gaismas dižuma izzināšanu. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 13. p.: Radītāja mūžībā pagātne, nākotne un tagadne ir vienots veselums. Nākotne Viņam ir kā tagadne… Īpašību līdzība, kas atklāsies labošanās beigās, momentāni radās Radītaja mūžībā.

Par to ir sacīts: „Darbības beigas ieliktas sākotnējā nodomā”. Galīgā forma jau pastāv, turklāt, izņemot to, citas formas nekad nav bijis. Turpretī tas, kas norisinās ar mums, ir galīgās formas apzināšanās process, virzienā no mūsu būtības uz Radītāja būtību. Pakāpeniski šis attālums pārvēršas Radītāja izzināšanā.

Tas dod mums divkāršu labumu: no vienas puses, mēs paliekam par radījumiem, taču, no otras puses, sasniedzam Radītāja statusu. Radījums nevar būt par radījumu, ja neatrodas personīgajās īpašībās, – taču tai pat laikā mēs iegūstam Radītāja īpašību un nonākam līdz pilnībai, kas slēpjas Viņā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

No raksta „Tas, kas nāk no sirds” („Šamati”, 25. raksts): Pastāv viens padoms: pieķerties savam skolotājam un grāmatām iekšējā līmenī, ko dēvē „gūstot no grāmatām un to autoriem”. Tikai pateicoties saplūsmei ar viņiem, cilvēks var mainīt savas domas un vēlmes uz labāko pusi.

Pretējā gadījumā nekādi strīdi un viltibas viņam nepalīdzēs mainīt savas domas. Visi viņa prātīgie argumenti, ar kuru palīdzību viņš veido savus secinājumus, ka pastāvīgi nepieciešams iet Radītāja ceļu, balstās uz saplūsmi ar viņa skolotāju. Kā tikai zaudēs šo pamatu, izzudīs viss šo argumentu spēks, jo viņam vairs nebūs uz ko balstīties.

Tad, kad pēc ilgstošām likstām, dzīves jēgas meklējumiem vai mēģinājumiem apspiest šo jautājumu ar antidepresantiem, cilvēkam beidzot atklājas ceļš un viņu atved uz kabalistisko grupu, pie skolotāja, viņa ceļā rodas uzdevums, – kā mainīt viedokli, kas vērsts uz sevi un uz pasauli, kā mainīt savu uztveri. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Skolotājs un skolnieks - Nav komentāru→

No Bāla Sulama rakstiem „Gudrības augļi”: Kopīgas lūgšanas laikā cilvēkam aizliegts atrauties no pārējiem un lūgt par sevi, pat ja arī viņš vēlas sniegt Radītājam prieku, taču vēlas darīt to pats, nevis kopā ar pārējiem. Tas, kurš atraujas no sabiedrības un lūdz par savu, personīgo dvēseli, neveido to, gluži otrādi, nodara ļaunumu savai dvēselei, kļūdams par to „augstprāti, ar kuru Radītājs nespēj atrasties kopā”.

Nav viegli pārvarēt šo grūto psiholoģisko problēmu. Mūsu ego neļauj mums apzināties, atcerēties, apgūt un pieņemt noteikumu, ka tikai, izejot no sava ķermeņa robežām, tur ārpusē mēs atradīsim savas dvēseles tilpni. Turpretī viss, kas man tagad psiholoģiski šķiet kā mans „Es” – pastāv tikai manā fantāzijā, lai es atceltu šo priekšstatu, anulētu un redzētu sevi ārpus tā.

Lai šo faktu, šo pasaules uztveri pieņemtu un ar to dzīvotu, mums nepieciešams spēcīgs biedru atbalsts, mācības, neatlaidīgs darbs un savstarpējais galvojums. No tā sākas jebkura labošanās darbība, jo egoisms ikreiz pieaug un no jauna jāstrādā ar šo papildu nastu, lai, neskatoties uz to, izlemtu, ka mūsu tilpne atrodas ārpus tā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Jautājums: Kas veido apslēptību?

Atbilde: Apslēptība ir radīta no mūsu sabojātajām jūtām un prāta. It kā es pūlos ko saprast, bet man tas neizdodas. Es pielieku pūles, lauzu galvu, mēģinu pietuvoties no vienas puses, no otras, taču nespēju to izprast. Es atrodu kādas detaļas, pie kurām pieķerties, taču nespēju iekļūt iekšienē, lai tas nostiprinātos galvā. Tā visa iemesls – saiknes trūkums, tas ir, uztveres instrumentu trūkums.

Tas ir kā izjaukts puzlis, kas jāsaliek kopā, lai katrs izcilnis nonāktu tam paredzētajā dobumā. Tas pats arī šeit: manī trūkst vajadzīgo dobumu manā vēlmē, lai manī ienāktu pužļa gabaliņš un savienotos ar mani. Tad piepeši es sapratīšu, sajutīšu, man pēkšņi atklāsies aina. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→