Katrā tautā slēpjas iekšējais spēks, kas to apvieno. Taču Israēla dēli, kā skaidro Bāls Sulams, nelīdzinās parējām tautām, kurām piemīt šī dabiskā savstarpējā saikne. Ja starp viņiem nav mīlestības, viņi viegli izklīst. Tikai citu tautu naids notur viņus kopā un pasargā no pilnīgas asimilācijas.

Bāls Sulams sniedz piemēru par riekstu maisu: viņi tik ļoti nevēlas apvienoties, ka pat atskan, atsitoties viens pret otru. Taču „maiss”, tas ir, antisemītisms, mums neļauj izbirt.

Tomēr tā nav ne mīlestība un ne vienotība. Cik tad ilgi viņi tā izvilks?

Tāpēc tagad pienācis laiks, lai viņi savstarpēji apvienotos, taču ne „maisa” dēļ, kurš viņiem pieguļ, bet uz mīlestības un savstarpējās saiknes pamata. Tad ārējais spiediens nebūs nepieciešam,s un tas pārtrauksies: negaidīti brālēni arābi nomainīs attieksmi un patiešām kļūs viņiem kā brāļi, jo lieta nav kādā citā – tādā veidā uz ebreju tautu iedarbosies augstākā gaisma.

Ja tā saliedēsies, „maiss” vairāk nebūs nepieciešams, un tādējādi tiks novērsti visi negatīvie spēki pasaulē – tikai apvienošanās ceļā. Realizējot šo metodiku, cilvēki sajutīs kaut ko, kas ielikts viņu dvēselē un sen aizmirsts. Sēkla jau iedēstīta un tāpēc Bāls Sulams raksta, ka ebreju tautai no jauna jāatmodina mīlestība pret sevi.

Pie tam, protams, nepieciešams būt atvērtiem attiecībā pret visiem. Nav zināms, kur palika desmit paaudzes, kuras izzuda Pirmā tempļa laikos. Kas zina, kur pašlaik atrodas to pēcteči un cik daudz to ir.

Ja visai pasaulei jānonāk pie tās pašas vienotības, tad, protams, ebreju tauta gatava pieņemt visus, kas to vēlas. Mīlestībā nav aprēķina: kurš vēlas – pievienojas.

No sarunas, 05.06.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Izraēla un pasaules tautas | Add Comment →