Kabalistam ir divas funkcijas: attiecībā pret Radītāju un attiecībā pret radījumiem. Daudzos gadījumos tās savienojas un iedarbojas viena uz otru, taču tomēr tās ir dažādas misijas.
Attiecībā pret Radītāju kabalists izpilda īpašu darba veidu sistēmā, pie kuras pieder. Tur viņš saistīts ar visu paaudžu kabalistiem, kuri atrodas šajā sistēmā jau izlaboti. Viņš realizē savu misiju savas dvēseles saknē – savā vietā sistēmā. Atklājot Radītāju, viņš sagādā Viņam labpatiku. Taču attiecībā pret radījumiem, kuri vēl nav sasnieguši personīgu izzināšanu, viņš, cik vien iespējams, izplata zināšanas par kabalas zinātni, palīdz tiem pietuvināties augstākajai sistēmai, apzināti tajā ieiet un piedalīties labošanās procesā. Šim nolūkam kabalisti raksta grāmatas. Grāmata – tā ir atklāšana. Katrai paaudzei nepieciešamas jaunas grāmatas, jo ar katru dvēseles pārdzimšanas riņķojumu dvēseles atjaunojas: tām piemīt lielāks egoisms, jauna uztvere. Pat arī mūsu pasaulē mainās Radītāja atklāšanas nosacījumi. Tādējādi kabalistiem nepieciešams uzlabot metodiku. Tā ir tā pati metodika, kuru atklāja Ādams, taču katrā paaudzē tai jāatbilst vispārējai vēlmei. Līdz ar vēlmes attīstību mainās nosacījumi starp mums un Radītāju, un par to raksta kabalisti. Kad mēs cenšamies iedziļināties kabalas tekstā, tad redzam, ka tie nav vienkārši burti un vārdi, bet mehānisms, kurš uz mums iedarbojas. Teksts – tā ir programma, kas ietērpj cilvēku un strādā ar viņa vēlmēm tā, ka šī vēlme sāk atbilst augstākajai sistēmai. Tad cilvēks kļūst par tās daļu. Ar grāmatas palīdzību kabalists nodod skolniekiem zināšanas par to, kā izveidot nolūku, kā uzvesties, kā savstarpēji savienoties. Bez tam, no garīgās sistēmas viņš nodod iekšējo spēku. Tas nonāk pie cilvēka grāmatas lasīšanas laikā, taču iedarbojas uz viņu tikai ar noteikumu, ka viņš vēlas mainīties atbilstoši kabalistam, kura vārdus lasa, vēlas ieplūst tekstā un atklāt, par ko tur iet runa.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kabalas izplatīšana | Add Comment →