Lai neaizskalotu jūrā
Reizēm cilvēks jūt, ka ir noguris, ka nepieciešams atpūsties, ka ceļš nav domāts viņam.
Kaut gan viņš iepriekš zināja, ka nāks tādi stāvokļi, bet ko darīt, viņš piepeši aizmirst, ka par to tiek runāts visos rakstos – par iekšējo cīņu, par šķēršļiem, par to, ka tur, kur taisnie paceļas augšup, grēcinieki krīt lejup, – un cilvēks nonāk pie stāvokļa, kurā viņam patiešām dod izvēles brīvību. Šeit nepieciešama liela veiksme. Veiksme nozīmē, ka viņam izdevās iepriekš nodibināt tādu saikni ar apkārtni, grupu, skolotāju, grāmatām, kura neļaus viņam aiziet. Viņš uzņemas visāda veida pienākumus, piedalās visās grupas darbībās, lai ieradums kļūtu par otro dabu, lai ego neļautu viņam atstāt šīs darbības, jo citādi apkārtējie sāks nicināt viņu.
Ja viņš apzinās savas dabas vājību un nodibina tādus sakarus, tad noturas. Tas līdzinās tam, kā matroži uz kuģa klāja piesien sevi ar virvēm, lai viļņi neaizskalotu tos atklātajā jūrā. Viņi zina, ka nepietiks spēka noturēties, tāpēc arī piesien sevi. Bet jāpiesienas nevis tad, kad jau rauj nost no vietas, visam jābūt sagatavotam jau iepriekš, jo viņi saprot, ka nav spēka tikt galā ar šo milzīgo spēku, kas tevi mētā uz visām pusēm. Tā cilvēkam sevi jāsagatavo un grupai jāgarantē viņam atbalsts, lai visvētrainākajos apstākļos viņš neatstātu ceļu. Un pašam cilvēkam jāizmanto visas savas īpašības – lepnība, vispārējais ego, dažādi aprēķini, lai viņš nepamestu ceļu un nonāktu līdz mērķim.
Zoar, nodaļa “Leh leha” (Lech – Lecha), 4. p.: …Jo, kad Radītājs radīja pasauli, Viņš darīja debesis no uguns un ūdens, un tie kopā sajaucoties nesasala. Bet pēc tam sasala un atradās augstākajā ruah(ā). Jo saskaņā ar mohin nākšanas kārtību, sākumā nāk divas līnijas, labā un kreisā un tie ir divi punkti, holam un šuruk, dēvēti “ūdens” un “uguns”.