Koronavīrusa pandēmija izsauc vispārēju atslābumu visai cilvēcei: nogurums no mērķa, cerības, atalgojuma par pūlēm zaudējuma. Cilvēks zemapziņā jūt, ka nav dēļ kā dzīvot, un krīt apātijā, depresijā, grūtsirdībā. Visa pasaule it kā grimst miegā. (vairāk…)
Ja mēs labi viens pret otru attiecamies un, turklāt vēl mīlam, tad starp mums nevar būt trūcīgi cilvēki, nabagie, slimie.
Tas ir, problēma ir tikai tajā, ka starp mums nav mīlestības. Mēs pārliekam rūpes par nelaimīgajiem uz valdību. Mēs esam gatavi ziedot kaut kādu naudu, taču neieguldīt tajā savu sirdi, nespējam pārdzīvot par mums svešiem cilvēkiem. (vairāk…)
Kāds ir korona vīrusa parādīšanās iemesls? Tādēļ, ka nav pareizas saiknes starp visiem radījuma elementiem visos līmeņos: nedzīvā, augu, dzīvnieciskajā, cilvēciskajā.
Tur, kur atbilstoši attīstības programmai, kas mūs virza uz galīgo labošanos, vajadzētu parādīties savienojumam, taču tā vēl līdz šim nav – no šo pārrāvumu vietām kā no plaisām sienās lien ārā vīrusi. (vairāk…)
Dienu no dienas situācija visā pasaulē arvien vairāk pasliktinās. Tas liecina par to, ka cilvēce nevirzās pareizā virzienā un neatvieglo savu stāvokli.
Tā vietā, lai ietu gaismas ceļu, kas ir vēlams radījumam un Radītājam, cilvēce tāpēc, ka nesaprot, kas notiek un ko nepieciešams darīt, iet ciešanu ceļu – izejot dabisku notikumu attīstību, tas ir, zem spēku spiediena, kas mums uzliek par pienākumu virzīties uz priekšu. Nav izvēles nākas iet. (vairāk…)
Nepieciešams tiekties uz to, lai mūsu vēršanās pie Radītāja būtu pēc iespējas tālāka no mūsu egoisma, un mēs vēlētos apvienoties centrālajā punktā starp mums. Tas nozīmē, ka es anulēju sevi un attiecos pret visiem vienlīdzīgi, un starp viņiem nav slikto un labo, tuvo un tālo, bet visi ir absolūti vienādi.
Es nepārtraukti rūpējos par to, lai nedomātu par individuālu labumu, par savām jūtām, sapratni, piepildījumu, bet visu daru tikai tāpēc, lai izveidotu kli (tilpni), apvienošanos, vienotību – Radītāja, Viņa diženuma atklāšanās vietu. (vairāk…)
Jautājums: Mēs vienmēr cenšamies izmainīt visu ap mums, piemēram, valdošās partijas līderi, dzīvesbiedru, dzīves vietu, izņemot vienu – sevi pašu. Kāpēc cilvēks neapzinās, ka vienīgais, ko viņš spēj izmainīt – proti, savu attieksmi pret pasauli? (vairāk…)
Ar ko atšķiras mūsdienas no visiem agrākajiem attīstības posmiem, kurus mēs esam izgājuši uz Zemeslodes? Mēs nepārtraukti centāmies uzlabot savu stāvokli un tādēļ, piemērojot savām vajadzībām, sev pakļāvām dabu. Mēs nevēlējāmies mainīties paši, bet tiecāmies mainīt pasauli, uzskatot sevi par dabas saimniekiem. (vairāk…)
Jautājums: Vai var sacīt, ka mīlestība ir jūtas, kas ir sekas pareizai mijiedarbībai starp cilvēkiem?
Atbilde: Es to raksturotu citādāk. Mīlestība nozīmē just citus cilvēkus un censties darīt visu, lai piepildītu viņu vēlmes. (vairāk…)
Pasaule pakāpeniski pieņem jaunu veidolu. Koronavīruss, kurš pašlaik pasaulē izplatās, ir sekas tam, ka mēs neejam kopsolī ar laiku. Mēs esam pēdējā paaudze, tas ir – pirmā paaudze, kurai izlabojoties jāpaceļas atdeves līmenī.
Taču atdeves līmenis tiek dēvēts par „ticību virs zināšanām”, proti, atdeve augstāk par saņemšanu. Tādēļ nepieciešams pavērot, vai mēs šai prasībai atbilstam. (vairāk…)
Mūsdienās dabas līdzsvara saglabāšana ir īpaši aktuāla. Pret iejaukšanos dabā uzstājas tās aizstāvji, ekologi, „zaļie” – kā tikai nav. Viņi cīnās par to, lai mēs nesūknētu naftu, nededzinātu degošos materiālus utt.
Mēs ar dabu darām briesmīgas lietas. Taču pats galvenais nav tas, ka mēs iznīcinām augu valsti, rokam kanālus, nogalinām dzīvniekus, būvējam atomelektrostacijas, izmēģinām bumbas, tās spridzinot apakšzemē un virszemē. (vairāk…)