Jautājums: Vai pēc Pirmā tempļa nopostīšanas ebreju tauta paliek trimdā kā Izraēlas tauta šo vārdu garīgajā nozīmē?
Atbilde: Tauta saprot, ka neko nevar izdarīt pret egoismu, kas patlaban tajā valda. Tas ir fiksēts vēstures grāmatās un hronikās.
Par šo tēmu ir milzīgs daudzums materiālu, turklāt tie sarakstīti tieši tajā laikā, nevis pēc tam – tos sarakstījuši potenciālie dalībnieki, nevis pētnieki. (vairāk…)
Jautājums: Ko nozīmē šķiršanās no Babilonas un Otrā tempļa būvniecība?
Atbilde: Tas nozīmē, ka atlikušās divas ciltis būvē starp sevi „labos tiltiņus” pēc principa „Nedari otram to, ko nevēlies sev”. Un tas ir garīgais līmenis. Tādā stāvoklī viņi pastāv vairākus gadu simteņus, līdz tas tiek nopostīts.
Jautājums: Tas ir, Ābrama vēstījums virza augšup, taču ceļš ir „bedrains” un bieži ved lejup? (vairāk…)
Aplūkosim detalizētāk to periodu, kad tika nopostīts Pirmais templis. Būtībā tas bija kritums no mīlestības līmeņa, mīlestības Tempļa nopostīšana starp cilvēkiem.
Līdz tam Izraēlas tautas divpadsmit ciltis ievēroja mīlestības pret tuvāko kā sevi principu, taču pēc tam sākās krahs, kā rezultātā desmit no divpadsmit ciltīm izzuda. Citādi runājot, aizgāja pasaulē.
Ja agrāk viņi pastāvēja tieši mīlestības pret tuvāko līmenī, tad pakāpi zemāk viņiem nav ko darīt Izraēlas zemē. Tās vairs nav kopīgās vēlmes, kuras jāizlabo, lai sasniegtu citus līmeņus. Pietiekami ar divām ciltīm, lai sasniegtu zemāko stāvokli un tajā pastāvētu. (vairāk…)
Cerēsim, ka mēs tomēr paudīsim nepieciešamību, kas vērsta uz vispārējo labošanos, līdz pat mīlestības pret tuvāko kā pret sevi pašu likumam. Pirmkārt – šo situāciju patiešām ir iespējams atklāt un apzināties.
Tomēr ir cilvēki, kuri izprot lielās cilvēciskās krīzes cēloni. Šī krīze izvēršas nevis kaut kur, bet tieši cilvēkā, viņa ego un tāpēc mums jāpadomā par mūsu neiedomājami lielo egoismu, kas ir visu nelaimju cēlonis. (vairāk…)
Bāls Sulams par kabalas zinātni runā, kā par “zinātnisku pētījumu uz eksperimentālās bāzes” (raksts “Miers”), jo tas tā patiešām ir. Kabalā tiek izmantota tāda pati pieeja kā jebkurā pasaules zinātnē. Atšķiras tikai pētījumu priekšmets un tā instrumenti, taču tiek ievēroti līdzīgi principi un galvenais no tiem: “spriest tikai vadoties no tā, ko redz tavas acis”.
Kāds var censties mani pārliecināt, kas sarkans ir melns. Taču es redzu, ka tas ir sarkans un reģistrēju to savos pētījumos. Tas ir, es uzticos tikai tam, ko redzu. Viens pētnieks saka vienu, cits – citu, rezutātā veidojas kāds vispārpieņemts viedoklis. Būtībā visa zinātne pamatojas uz statistiskiem datiem. Šāda pieeja liecina par secinājumiem, kas bāzējas uz eksperimentu, kas ļauj ievākt visus datus un izrisināt no tiem vispārīgo formulu. (vairāk…)
Ja cilvēkam nav saiknes ar Radītāju, tas nenozīmē, ka viņš atrodas apslēptībā. Atrasties apslēptībā nozīmē, ka man ir zināms Radītājs un Viņa īpašības, lai arī ne simtprocentīgi, bet noteiktā pakāpē. Un es zinu, ka patlaban tas no manis ir slēpts.
Pieņemsim, es zinu, ka biedrs kopā ar mani atrodas vienā istabā un es viņu nosaku pēc kaut kādām pazīmēm, un tāpēc apstiprinu, ka pašreiz viņš slēpjas. Proti, apslēptība ir zināma atklāsme. Es taču zinu, ka tieši viņš ir apslēpts. Tas nenozīmē pilnīgu zinību trūkumu un atraušanos. (vairāk…)