Bez tam gaisma man liek sajust, ka glābiņa nav, ka no šejienes nav iespējams izkļūt. Mūsu pasaulē nav spēka, kurš palīdzētu man izlaboties, kaut gan es jau it kā vēlos apvienoties ar biedriem un viņus iemīlēt.

Taču es turpinu strādāt un pielikt pūles – kopā ar lielu naidu pret atdalīšanos un lielu vēlmi apvienoties. Ar gaismas palīdzību es sāku apzināties, ka tas ir ļoti svarīgi. Un tad tā atklāj man iekšējo, pašu svarīgāko punktu – zināšanas par to, ka tikai Radītājs man var palīdzēt.

Tādējādi es nonāku pie divām lietām: no vienas puses, naids pret ļaunumu, bet no otras, mīlestība pret labo, tas ir, pret absolūto atdevi, kad es vēlos burtiski „izlīst no savas ādas” pretimnākot citiem. Esmu jau ieguvis šo milzīgo vēlmi, vajadzību pēc vienotības un mīlestības. Piedevām, virs šī sirds aicinājuma es ieguvu zināšanas par to, ka neviens man nepalīdzēs, izņemot Radītāju.

Tādējādi arī iznāk, ka gala rezultātā es iegūstu vajadzību sasniegt Radītāju. Sākumā es uzskatīju, ka kopā ar biedriem mēs „šķērsosim mahsomu”, taču tagad izeju no šīs prasības šķautnes, iekļūstu arvien dziļāk dabā un atklāju tajā slēpjošos iekšējo Spēku – vienīgo, kas spēj man palīdzēt. Es jūtu, ka manā sirdī dzimusi vēlme, kas vērsta uz Radītāju.

Un tas ir kalngals, mana darba virsotne materiālajā pakāpē ar visiem šeit esošajiem līdzekļiem. No šā momenta es jau esmu fiksēts uz Radītāju: „Kā palūgt, pieprasīt, piespiest, pierunāt Viņu, lai Viņš man palīdzētu?”

Šī vēlme, savukārt, attīstās savā virzienā: kam paredzēta Radītāja palīdzība? Laikam ritot es sāku saprast, ka līdz šim vēlējos Viņu izmantot, lai arī par samaksu, bet patiesībā pārmaiņas man vajadzīgas tādēļ, lai Viņam atbildētu. Tādā veidā iekšēji mainoties, es sāku mainīt mūsu savstarpējās attiecības, līdz pāri visiem maniem personīgajiem aprēķiniem vēlēšos, lai jebkuras pārmaiņas sniegtu labpatiku tikai Viņam.

Tā jau ir kalpošana Radītājam: es strādāju, virzot apzināti šā darba augļus Viņam. Un tad es lūdzu par to, lai Viņu sajustu. Lūdzu ne tā kā patreiz, ne sava personīgā labuma dēļ. Gluži otrādi, es Viņam saku: „Neatklājies, pretējā gadījumā mana saņemošā vēlme sāks baudīt. Atklāj tikai to, kas nāks tev par labu. Tas ir vienīgais, ko vēlos zināt”.

Tādējādi no mūsu pasaules šķautnes es pāreju pie cita darba, kas tiek veikts ar Radītāju. Pie tam joprojām es darbojos grupā, taču jau kā viens veselums ar to.

No nodarbības pēc „Ievada Zoar Grāmatā”, 20.04.2012.

Avots krievu valodā

No nodarbības, kas veltīta Eiropas ebreju katastrofas piemiņas dienai

Nav viegli runāt par Katastrofu, ņemot vērā, ka šī tēma cieši saistīta ar cilvēku jūtām. Daudz mierīgāk mēs varam apspriest karus, kuri norisinājās pirms tūkstošiem gadu, kaut gan tad tie dažkārt notika tautas vidū – piemēram, starp ellinistiem un tiem, kuri pieturējās pie sākotnējiem principiem. Taču kopumā Izraēlas tauta, protams, ne mazums karoja ar ārējiem ienaidniekiem: romiešiem un citiem.

Mēs zinām, ka pagātnē visi kari bija Israēla neatbilsmes savam uzdevumam rezultāts. Zināms no TANAHa un Gemaras, ja Israēla tauta būtu rīkojusies pareizi, neviena tauta nevaldītu pār mums. Bāls Sulams raksta par to rakstā „Galvojums”, un vēl agrāk ARI sacīja, ka, ja mēs būtu palikuši viens otram par galvotājiem kā Pirmā Tempļa pakāpē un nebūtu no turienes nokrituši, tad nešķīstie spēki nebūtu saņēmuši varu pār mums.

Taču mūsu nolaišanās lejup tika ielikta radījuma programmā, lai arī šajā pasaulē pēc analoģijas ar garīgo mēs izietu cauri DAHGAT ķēniņu sašķeltībai, tas ir, Pirmā Tempļa nopostīšanai un ķēniņu TANHIM sašķeltībai, tas ir, Otrā Tempļa nopostīšanai. Mūsu materiālajā pasaulē mums arī jāpārdzīvo šīs divas nopostīšanas, tādēļ arī nokritām no garīgās pakāpes pašā dibenā.

Savā laikā rabijs Akiva smējās, redzot tukšumu Tempļa vietā. „Es nekad neticēju, ka tas īstenosies, – viņš sacīja. – Un ja Otrais Templis ir nopostīts, tad tagad nav šaubu, ka tiks uzcelts Trešais un atnāks pilnīga atpestīšana”. Tādējādi divas nopostīšanas un ilgā trimda bija nepieciešamas. Var sacīt, ka toreiz vēl nebija brīvas izvēles – visi stāvokļi tika nosacīti ar gaismas un tilpnes savstarpējo mijiedarbību ceļā no augšienes uz leju.

Un, lūk, šodien, kad esam nonākuši līdz pašai zemākajai pakāpei un sasnieguši vislielāko egoismu, savu gaitu uzsāk jaunā pasaule. Tā jau „noapaļojas”, jau izpauž sašķelšanos un kā klāsta Bāls Sulams, mēs atrodamies uz atpestīšanās sliekšņa.

Tā rezultātā uz mums iedarbojas jau citi likumi – ne tie „mehāniskie” principi, kuri iepriekš mūs virzīja uz priekšu kopā ar visu cilvēci. Paralēli ar tās attīstību mēs izgājām dažādus pacēluma un krituma stāvokļus līdz pat mūsdienām, taču šodien sākas cits laikmets – brīvas izvēles ēra.

Pēc sašķelšanās, krituma un savstarpējās iekļautības ar pasauli viss šodien ir gatavs labošanai. Un šo labošanos īstenojam tieši mēs – ar labiem darbiem un lūgumu, kas nāk no sašķeltajām dvēselēm. Taču pašas tās, būdamas sašķeltas, nav spējīgas uz lūgumu un labiem darbiem. Ko darīt?

Mēs pūlamies apvienoties vienā veselumā, kā tas bija pirms sašķelšanās līdz Tempļa nopostīšanai. Un lai arī mēs nespējam to īstenot, taču pašas mūsu pūles arī ir „labie darbi”. Es pūlos līdz tam brīdim, līdz sākšu lūgt palīdzību, līdz iekliegšos: „Glābiet!” Pateicoties tam, es pacelšu MAN – lūgumu par labošanos, bet no augšienes kā atbilde atnāks palīdzība, kas dēvēta par MAD.

Tādējādi mums ir brīva griba: mēs varam paātrināt savu vēsturi, procesu, kurš mums jāiziet. Ja ik mirkli mēs izpildām to, uz ko esam spējīgi attiecīgi savai brīvajai izvēlei, tad stāvoklis, kuru esam palaiduši garām un nerealizējuši, nenāk kā ilgi gaidītā rītausma žēlsirdības (hasadim) īpašībā, bet pārvēršas par pārvarēšanas (gvurot) īpašībām. Rezultātā „mierīgo ūdeņu” vietā atnāk „krāčainie ūdeņi”, Binas ūdeņu vietā – plūdu ūdeņi utt. Tā vietā, lai virzītos uz priekšu mērojot Toras un gaismas ceļu, mīlestībā pret tuvāko kā sevi pašu, mēs brienam nelaimju mudināti, kas nevirza uz priekšu, bet tikai liek mums īstenot tās darbības, kuras esam izlaiduši. Tā vai citādi, taču mums tās ir jāpabeidz.

Rodas jautājums. Sākumā es varēju veikt noteiktu darbību pateicoties apvienošanai grupā, sapratnei un sajūtai, biedru saplūsmei, savstarpējai palīdzībai utt. Es varēju tiekties uz to, kas man nelikās kā nepieciešamība, lai gan savās acīs mākslīgi cēlu šīs darbības svarīgumu. Taču tagad, kad mani mudina nelaimes un nepieciešamība, – vai tad es realizēju savu brīvo izvēli? Nē. Tātad es virzos uz labošanās beigu posmu līdzīgi dzīvniekam, kurš bēg prom no pātagas sitieniem? Un to dēvē par garīgo attīstību? Kur šeit ir gribas brīvība?

Lieta tā, ka nelaimes tomēr novedīs mūs pie pārdomām, ar to palīdzību mēs sāksim sataustīt ļaunumu. Taču par to nāksies samaksāt un tādā gadījumā mūsu brīvā izvēle būs nedaudz sarežģīta, daudzšķautņaina. Šeit nemēdz būt piekāpšanās, cilvēkam jebkurā gadījumā pēc bīvas gribas ir jāiziet katrs solis uz pacelšanās 125 pakāpēm, no paša zemākā punkta atpakaļ uz izlabošanās beigām. Pretējā gadījumā viņš netaps par cilvēku.

Tātad mēs paceļam lūgumu par labošanos (MAN) un saņemam no Binas atbildi (MAD). Ja tas nenotiek, mēs pārejam pie pārvarēšanas īpašībām – gvurot. Un tas nozīmē nelaimes un postu, personīgos un kopīgos, ieskaitot Katastrofu. Kopumā šis process veļas pār visu cilvēci, bet pār Israēla tautu – daudzkārt spēcīgāk, jo tā nepilda savu funkciju.

„Priekšvārda Zoar Grāmatai” beigās Bāls Sulams klāsta par to, ka pasaule dalās divās daļās: iekšējā un ārējā – „Israēls” un „pasaules tautas”. „Israēls” tāpat dalās divās daļās: uz iekšējo attiecas tie, kas studē kabalas zinātni, lai sevi izlabotu, bet uz ārējo – tie, kuriem nav intereses par labošanos. Savukārt „pasaules tautu” iekšējā daļa – tā ir to „taisnie”, bet ārējā daļa – „bezgoži”, „kaitnieki”.

Šajā sistēmā darbojas saistošais mehānisms: kā savstarpēji samērojas divas daļas „Israēlā”, tāpat tās arī samērojas „pasaules tautās”. Un tādējādi, kad studējošie kabalas zinātni paceļas augšup – „tautās” arī iegūst spēku cilvēki, kuri tiecas uz apvienošanos, uz labu sadzīvošanu. Un otrādi, ja „Israēlā” noniecina Toras iekšējo daļu, kabalas zinātni, citiem vārdiem, savu misiju, tad arī „tautās” piramīda apgriežas otrādi: ārējie paceļas augšup un pārņem varu pār pasauli. Protams, šie notikumi, būdami lielāka mēroga, negatīvi ietekmē „Israēlu”, kura vēstījums un mērķis nolaižas lejup, atvēlot virsotni bezgožiem un nolaižot pašā lejā tos, kas apgūst kabalu un tuvs garīgajam. Tādā veidā izkārtojas „varas vertikāle”.

Tas arī notika ar mums Hitlera laikos. Israēls darbojās pretēji savai lomai, dodot priekšroku materiālajam salīdzinājumā ar garīgo, un attiecīgi tam pasaules tautās postošā daļa pacēlās virs labās, līdz piramīda apgriezās otrādi. Un tieši tad atnāca „kaitnieks” un izdarīja savu darbu…

No nodarbības par tēmu „Katastrofas un varonības piemiņas diena”, 19.04.2012.

Avots krievu valodā

No nodarbības, kas veltīta Eiropas ebreju katastrofas piemiņas dienai

Bāls Sulams „priekšvārds Zoar Grāmatai”, 71. p.: Ja ikviens no mums pieņems ar visu dvēseli un visu savu būtību pienākumu celt godā tagad un turpmāk Toras iekšējo daļu un atvēlēt tai cienīgu vietu saskaņā ar tās nozīmi attiecībā uz ārējo daļu, tad katrs no mums izpelnīsies stiprināt savu iekšējo daļu, tas ir, kategoriju „Israēls” sevī – dvēseles vajadzības – virs savas ārējās daļas, tas ir, „pasaules tautām” sevī – ķermeņa vajadzībām.

Turpretim pasaules tautu iekšējā daļa – taisnie – stiprināsies un pakļaus to ārējo daļu – postītājus. Tāpat arī pasaules iekšējā daļa – Israēls – pārspēs visā savā cēlumā un tikumībā pasaules ārējo daļu – tautas. Un tad visas pasaules tautas apzināsies un pieņems Israēla pārspēku pār tiem un piepildīs pravieša Jesajas vārdus: „Viņi atnesīs tavus dēlus uz lauku, un tavas meitas tiks nestas uz pleciem”.

Katrā pakāpē viss ir atkarīgs no iekšējā un ārējā korelācijas, un augstākās pakāpes nosaka to, kas notiks zemākajās. Tādējādi katrs no mums, tas ir, ikviens, kas nodarbojas ar kabalas zinātni un attiecas uz „Israēlu”, uz kategoriju, kas virzīta taisni pie Radītāja (jašar–Eļ), nosaka tālāko notikumu gaitu, dodot priekšroku iekšējam attiecībā pret ārējo, liekot garīgo, virzību uz priekšu, mīlestību, vienotību, atdevi augstāk par savu ārējo daļu: labumu, panākumiem, vēlmes būt stipram un svarīgam cilvēkam, kurš kultivē savu viedokli, valda pār citiem utt. Katra no mums iekšējā cīņa un tās izpausme grupā nosaka, kurp virzīsies pasaule.

Taču tādā gadījumā, ja viss ir atkarīgs no mums, kāpēc mums ir vajadzīga izplatīšana? Lieta tā, ka visai pasaulei šodien arī jātiek skaidrībā ar iekšējo un ārējo daļu. Katrā pakāpē, katrā līmenī ikvienam cilvēkam nāksies ar to tikt skaidrībā un dot priekšroku apvienībai, lai pievienotos mums. Un tad „pasaules tautas” vai arī mūsu egoistiskās vēlmes atnāks un atbalstīs altruistisko daļu, kura ved pasauli uz priekšu.

Tādējādi, kā jau sacīts, viss ir atkarīgs no korelācijas starp iekšējo un ārējo, starp garīgo izaugsmi un visu pārējo, materiālajām interesēm.

Līdz ar to izriet liels jautājums: ko mēs varam izdarīt, lai nelaimes neatgrieztos pasaulē? Gala rezultātā, lai cik tas būtu nepatīkami, mums ir jāpieņem Bāla Sulama vārdi: nav neviena cita, izņemot Viņu, likums ir negrozāms, un, izņemot tos, kuriem ir pieeja gaismai, kas atgriež pie Avota, neviens cits nevar lai arī kādā veidā ietekmēt pasaules virzību uz priekšu.

Un tāpēc jāatzīstas: mēs esam vainīgi šīs pasaules ciešanās un tajās nelaimēs, kuras to piemeklē. Par to arī klāsta Bāls Sulams: par cik Israēls deva priekšroku ārējam salīdzinājumā ar iekšējo un neatklāja kabalas zinātni vajadzīgajā laikā, tad pats arī izsauca uz sevi Katastrofu…

No nodarbības par tēmu „Katastrofas un varonības piemiņas diena”, 19.04.2012.

Avots krievu valodā

No nodarbības, kas veltīta Eiropas ebreju katastrofas piemiņas dienai

Bāls Sulams „Raksti par pēdējo paaudzi”: Kļuvis skaidrs, ka pasaule kļūdaini uzskata nacismu tikai par Vācijas augli, tostarp tas ir demokrātijas un sociālisma sekas, kas palika bez reliģijas, morāles un pasaules tiesas. Un ja tā, tad visas tautas šajā aspektā ir vienlīdzīgas un nav nekādas cerības, ka ar sabiedroto uzvaru nacisti atmirs, tāpēc ka rīt, piemēram, nacismu pieņems anglosaksi – turklāt arī viņi dzīvo demokrātu un nacistu pasaulē.

Ja neizlabot demokrātiju un sociālismu, ja neiekļaut tos pareizi labošanās procesā, tad tieši no tiem atzarojas nacisms. Un tas norisinās nevis kaut kur, bet mūsdienu pasaulē. Vācija 20. gadsimtā bija progresīvākā valsts ar progresīvāko zinātni un bagātu kultūru, taču sabiedrības attīstība tur ieņēma nacisma formas.

Tādējādi Bāls Sulams turpina: …Kas notika ar vāciešiem, kuri tika uzskatīti par vienu no pašām civilizētākām tautām, un piepeši vienā mirklī pārvērtās par mežoņu tautu, visbriesmīgāko no primitīvajām tautām, kādas jebkad pastāvējušas pasaulē. Turklāt Hitleru ievēlēja vairākums.

Tas viss – ļaunuma varas rezultāts, kas atnāk pasaulē, ja mēs tajā neienesam labestību. Turklāt kopumā labais un ļaunais atklājas vienlīdz. Sākumā izpaužas ļaunā sākotne, un ja mēs tai nepiesaistām gaismu, kas atgriež pie Avota, tā pieņem vissliktākās formas. Turklāt par cik tā ir pati spēcīgākā vēlme – tā norij kultūru, audzināšanu, zinātni un visu pārējo, izpaužoties kā vislielākais ļaunums, augstprātība, lepnība un varaskāre attieksmē pret citiem. Šajā egoistiskajā vēlmē sajaucas viss. Un ja mēs nesteidzam pievilkt gaismu, kas atgriež pie Avota, tad mūsu vainas dēļ šis ļaunums izlaužas uz āru…

No nodarbības par tēmu „Katastrofas un varonības piemiņas diena”, 19.04.2012.

Avots krievu valodā

No nodarbības, kas tika veltīta Eiropas ebreju katastrofas piemiņas dienai

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 67. p.: Ja cilvēks no Izraēlas tautas cildina un vērtē savu ārējo daļu – „pasaules tautas” – virs „Israēla” kategorijas sevī, tad ārējā daļa „pacelsies tev pāri arvien augstāk un augstāk, bet tu pats” – iekšējā daļa – „nolaidīsies arvien zemāk un zemāk”. Tad ar savām darbībām viņš noved pie tā, ka ārējā pasaules daļa kopumā – pasaules tautas – paceļas arvien augstāk un augstāk, ņem virsroku pār Iraēlas tautu un nogāž to pīšļos un Izraēlas dēli – pasaules iekšējā daļa – nolaižas arvien zemāk un zemāk.

Tā notiek kopš Makabeju un ellinistu laikiem, kuri vēl Otrā Tempļa laikmetā pārņēma grieķu kultūru un aktīvi centās izplatīt to tautā. Ja veikt visas vēstures dziļu analīzi, mēs redzēsim, ka katrreiz, kad bija iespēja izvairīties no lielām problēmām, mēs to nedarījām.

Turpretim šodien, kad mums beidzot ir jārealizē radījuma programma, un šim nolūkam mums ir visi nepieciešamie līdzekļi – protams, mums jājūtas pa īstam atbildīgiem par visu pasauli. Nacisti atnesa ļaunumu ne tikai ebrejiem, ciešanas nonāca līdz milzīgam cilvēku vairumam. Saskaņā ar vēsturnieku vērtējumu, otrais pasaules karš paņēma 60 milj. cilvēku dzīvības.

Un šeit ir jāsaprot, ka šodien mēs esam pakļauti tādām pašām briesmām, tikai tagad tās vērstas attiecībā uz visu pasauli. Hitlers bija tikai marionete. Protams, tas nekādā veidā neattaisno viņa baismīgos noziegumus, taču gala rezultātā runa iet par pilnīgi negatīvu spēku savienojumu, kurus noformēja tie, kuriem ir izvēles brīvība, – garīgā mērķa noniecināšanas rezultātā no viņu puses.

Patiesībā pasaulē nav „personāžu ļaundaru”. Vienkārši pozitīvie „personāži” atnāk ar nolūku, lai mēs viņus izlabotu, pretējā gadījumā tie mums ainojas kā negatīvi „personāži” – līdz pat galējībai. Kopumā runa iet par vienoto sistēmu.

Šodien, ienākot jaunajā ērā, mums jādara secinājumi un jāgūst mācība no izietā. Lai cik nepatīkami tas izklausītos, mēs paši izraisām nelaimes. Un jāsargās, lai nākotnē neizraisītu briesmas attiecībā uz visu pasauli.

Bāls Sulams brīdina par to tiešā tekstā. Viņš raksta, ka nacisms var atgriezties pasaulē un nav nekādu garantiju, lai tas nenotiktu. Katru reizi cilvēki saka: „Vairāk nekad!” – it kā saprastu, kā vadīt pasauli. Patiesībā tā tu vari sacīt, ja virzies uz priekšu ar Augstākā spēka palīdzību, pilnīgi noteikti zinot, kas atrodas tavu acu priekšā. Turpretim, ja tu neizproti sistēmu un nepūlies to izlabot, tad tavi vārdi nav nekā vērti un tu mēro ceļu no nelaimes uz nelaimi.

Beidzot ir laiks attapties un saprast: izvēle ir mūsu rokās.

No nodarbības par tēmu „Katastrofas un varonības piemiņas diena”, 19.04.2012.

Avots krievu valodā

No nodarbības, kas veltīta Eiropas ebreju katastrofas piemiņas dienai

Jautājums: Uz kādu pasaules daļu attiecas neebreji, kuri studē kabalu?

Atbilde: Šodien viņi attiecas uz „Israēls” kategoriju.

Ja agrāk termins „Israēls” nozīmēja „tauta” materiālajā nozīmē, tad šodien tas – cilvēki, kuri tiecas „taisni pie Radītāja” (jašar–Eļ), tas ir, garīgais jēdziens. Šodien vairs nav svarīgi, no kā esi piedzimis, bet svarīgi ir tas, vai tu pieņem labošanās metodiku, vai tev ir dzirkstele sirdī (•). Attiecīgi tai tu tiec dēvēts „Israēls”. Taču, ja tev tās nav, tu attiecies uz „pasaules tautu” kategoriju. Lūk, no tā arī izriet, ka šodien tu vari būt no „pasaules tautām”, bet rīt kļūt par „Israēlu”. Jebkurā gadījumā gala rezultātā visiem ir jānonāk pie mērķa.

Katram, kurš saņēmis šo dzirksteli, jāizplata kabalas zinātne, kā arī jārūpējas par personīgo virzību uz priekšu, par grupu un par nepieciešamajiem tam līdzekļiem – lai kopējā cilvēces piramīda neapgrieztos otrādi, no kājām uz galvu, liekot postītājus priekšgalā.

Turklāt Bāls Sulams pasvītro, ka tādas pašas kategorijas ir ikvienā cilvēkā, un šodien visai pasaulei tās ir jānosaka un jāizlabo, jo esam nonākuši pie labošanās finālposma.

Lūk, tāpēc „Israēls” mūsdienās – tie ir cilvēki, kas tiecas „taisni pie Radītāja” un nekas cits.

No nodarbības par tēmu „Katastrofas un varonības piemiņas diena”, 19.04.2012.

Avots krievu valodā

Jautājums:

Atbilde: Izaugsme tiek vērtēta pēc tā, cik lielā mērā es attaisnoju un novērtēju biedrus, uztveru viņus kā izcilus, īpašus un pilnīgus cilvēkus. Cik lielā mērā es redzu viņos Radītāja izpausmi un vēlos, lai manī iespiestos visas viņu īpašības.

Es vēlos kļūt par viņu ietekmes sekām, tas tiek dēvēts par audzināšanu apkārtnes iekšienē. Tas, ko viņi manī „iezīmogos” – arī būs Radītāja forma, cilvēks (Ādams) manī.

Es saprotu, ka man pret viņiem ir jāizturas tieši tā, taču līdztekus tam, viņus tādus neredzu. Tās ir divas savstarpēji pilnīgi nesaistītas sajūtas. No vienas puses, es jūtu biedrus kā dižus un īpašus, kas neatšķiras no Radītāja. Taču no otras puses, saprotu, ka izturos pret viņiem pilnīgi citādi.

Un tas nosaka manu attieksmi pret Radītāju. Ja es noniecinu grupu, tādā pašā mērā es, protams, noniecinu Radītāju. Tas pilnīgi ir viens un tas pats. Taču, ja vēlos mainīties, ņemot vērā apkārtni, tad tas ir tāpat kā ļauties Radītāja iedarbībai.

Ja esmu spējīgs savienot kopā abus šos iespaidus: ienīstot un nicinot biedrus, tajā pašā laikā vērtēt, cienīt un godāt viņus, tad iegūstu divus šos polāros punktus. Viens kļūst par manu Keter, bet otrs – Malhut, un kopā tie veido manu garīgo tilpni.

Saņemot šādu tilpni, es jau saprotu, ka tāda ir mana daba un varu iedomāties, ka atrodos trimdā. Turklāt tagad es redzu mērķi, kas prasa no manis savienoties ar grupu un ļauties tās ietekmei. Taču no otras puses, es atklāju, cik esmu no tā tāls – nespēju un nevēlos šo savienošanos, pastāvīgi par to aizmirstot.

Tādējādi es redzu, cik lielā mērā egoisms man kaitē un neļauj harmoniski iesaistīties savā apkārtnē, tas ir, iekļauties tajā kā integrāla daļa un pilnīgi „izšķīst” tajā. Un tas nozīmētu, ka es šķērsoju mahsomu (barjeru), kas mani atdala no garīgās pasaules.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 19.04.2012.

Avots krievu valodā

Jautājums:

Atbilde: Tad, kad cilvēks apgūst kabalu, viņš iziet visus iespējamos stāvokļus. Viņam noteikti ir jāiziet tādi stāvokļi, kad visus ienīst, atstumj no sevis, kad jūt, ka arī pret viņu tāpat izturas, – ar zināmu intrigu, ar „apslēptu domu” utt. Viņš iziet visus stāvokļus, kādi tikai eksistē jebkurā no cilvēkiem.

Cilvēks, kurš sasniedz Augstāko pasauli, gala rezultātā iziet absolūti visu, ko iziet visa cilvēce. Atsevišķais un kopējais – vienlīdzīgi un tāpēc nav tādas sajūtas, tāda iekšējā notikuma, iekšējās analīzes, kuru viņš neizietu, nesajustu.

Mums ir jāsaprot, ka tas viss mums vajadzīgs tādēļ, lai mēs savāktu sevī tās īpašības, kuras nepieciešamas, lai savienotos ar visu pasauli.

Taču uz visiem šiem notikumiem un jūtām, ko izejam savā iekšienē, jālūkojas iztālēm. Tas ir, jānovēro sevi iztālēm. Ko nozīmē „es”? Kāda būtne, kura pašlaik iziet noteiktus stāvokļus un kurai patreiz parāda, kas tā ir, kā uztver pasauli utt. Tas ir, es šeit esmu eksperimenta dalībnieks. Es – mans ķermenis, manas īpašības, mans raksturs. Kas apgūst šo eksperimentu? Punkts sirdī, kurš atrodas ārpus manis. Es pūlos to izvilkt uz ārpusi un būt pētnieks attiecībā pret sevi – lūkoties uz sevi, redzēt sevi no malas.

Ja cilvēks to var veikt, viņš ļoti daudz iegūst un ātri virzās uz priekšu savā izaugsmē. Mums nekādā gadījumā nedrīkst sevi identificēt ar sevi pašu – jo tie neesam mēs, tas ir Radītājs! Viņš radīja vēlmi, un Viņš ar šo vēlmi spēlējas kā vēlas. Taču man nav jābūt par rotaļlietu. Man arī jaiziet no sevis un jāvēro no malas, kā Viņš spēlējas.

Kā es varu sajust, ka tas ir mans? Lai tu patiešām saprastu un sajustu, kā Viņš spēlējas, tev ir dota sajūta, ka tas ir tavs, pretējā gadījumā tu to noniecinātu: „Padomā tik, spēlējas ar kādiem zvēriem, augiem, akmeņiem”. Viss pāriet Radītāja īpašumā, visu vada viens vienīgs spēks. Taču, kad Viņš vada mani, – ahā, tā jau ir cita lieta! Vai es varu lūkoties uz visu, ko Viņš vada, ka to dara Viņš, nevis es. Prasme „atdalīt” sevi no sevis paša un raudzīties uz sevi no malas – tas ir ātras virzības uz priekšu nosacījums.

Tātad, lūk, tas neesi tu. Vienkārši raugies, ko Viņš ar tevi dara. Mēģini!

Tādā veidā, virzoties tālāk uz priekšu, tu jau dalīsi sevi pētniekā (šis punkts kļūs par tavu labo līniju) un egoismā, kurš tevī pastāvīgi aug pret to (kreisā līnija). Tas ir nepieciešams.

Tādējādi mēs sakām: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”, – izņemot Radītāju. Kāpēc? Ja pastāv kaut kas, izņemot Viņu, tas nozīmē – es. Tas jau ir slikti. Es nepareizi sajūtu realitāti.

„Nav neviena cita, izņemot Viņu”, – tas nozīmē, izņemot to punktu, kuru Viņš man iedeva (punkts sirdī), viss pārējais – tas ir Viņš. Turpretim punkts sirdī man dots tam nolūkam, lai es būtu neatkarīgs, patstāvīgs. Tātad, es šo punktu izvelku, bet viss pārējais – tas ir Viņš. Mans raksturs, manas īpašības, tas viss – no Viņa. Tādā veidā man viss ir jāuztver. Man jāidentificē sevi ar punktu sirdī. Šos punktus mēs paceļam virs sevis un savienojam. Turpretim viss pārējais – mūsu egoisms, mūsu ķermenis – atrodas apakšā.

Tāpēc centies pastāvīgi sevi sadalīt tādā veidā un tad tev neradīsies problēmas ar pasauli. Dabiski, ka es – gan egoists, gan slikts un ienīstu citus, bet citi ienīst mani. Viss, kas man šķiet, man tēlojas caur manu ķermeni, kurš patiesībā nav mans – tā man attēlo Radītājs. Tas ir darbs.

No virtuālās nodarbības, 26.02.2012.

Avots krievu valodā

Parasti mēs vēlamies izlabot savu stāvokli tieši tajā vietā, kurā patreiz atrodamies. Un tas mūs aptur, jo mēs domājam, ka stāvoklis atnācis ar nolūku, lai mēs izlabotu tieši to.

Līdz ar to mēs sapinamies, turklāt visas situācijas mums tiek dotas tādēļ, lai paceltos virs tām uz nākamo stāvokli. Mums vispār nav ko labot tekošajā situācijā. Stāvokļa labošana ir tajā apstāklī, ka es paceļos no tā tālāk augšup.

To ir ļoti grūti pieņemt, tāpēc ka mūsu pasaulē tāda pieeja nemēdz būt, taču tā tas strādā garīgajā. Visi stāvokļi tiek doti nevis tāpēc, lai cilvēks tos izlabotu, bet tādēļ, lai viņš izlabotu sevi. Turklāt izlabot sevi var tikai paceļoties virs jebkura stāvokļa, kas tiek dēvēts – pastāvīgi iet ar ticību augstāk par zināšanām.

Katrreiz, kad es jūtu sevī kādu nepareizu, neīstu sapratni vai īpašību, es to uztveru kā ielūgumu virs tā pacelties. Un tādā veidā es redzu, ka viss ar mani notiekošais atnāk tikai tāpēc, lai parādītu manus trūkumus. To izlabošana notiek nākamajā pakāpē un nekad nav iespējama tekošajā stāvoklī.

Visas problēmas, kuras es redzu attiecībā pret sevi, šo pasauli, biedriem, attiecībā pret Radītāju, kurš man šķiet slikts un nepilnīgs – tie ir to vietu rādītāji, virs kurām man ir jāpaceļas un jāpiestiprinās lielākai atdevei. Tādā veidā es virzīšos uz priekšu līdz sasniegšu absolūtu atdevi.

No nodarbības pēc Bāla Sulama vēstules, 18.04.2012.

Avots krievu valodā

Zoar par Pesahu. Nodaļa „Bo”, 174. p. … Sacīts: „zeme, kurā bez aprobežotības ēdīsi maizi”. Aprobežotība – tā ir nabadzības maize. Un tiek dēvēta par „nabadzības maizi”, tāpēc ka mēness, Malhut, paliek samazinājumā un nesaņem svētību no saules, Zeir Anpin, un nespīd no saules, kā sacīts: „Viss ir debesīs un uz zemes”. Tas nozīmē, ka „viss”, tas ir, Zeir Anpina Jesod nostiprinās kā „debesīs”, tas ir, Zeir Anpinā, tāpat arī uz „zemes”, tas ir, Malhutā, – un saņem no debesīm un dod zemei.

Galvenais – attiecības starp Z”A un Malhut. Tāpēc, ka Bina, izveidojot Z”A – tās atdevi Malhut, būtībā parāda, ka ja Malhut nepielīdzina sevi Z”A, tad tas atrodas mazajā stāvoklī (katnut) un tam nav pat parcufa galvas (Roš), tādējādi tas tiek dēvēts „Zeir Anpin” – „mazā seja”. Un Malhutai nav nekā, tā ir tumsas punkts.

Tajā pakāpē, kādā tā spēj pielīdzināt sevi Z”A, pašā Z”A atklājas gaisma, Malhut atrodas ar to saplūsmē, un tad abi tie iegūst izzināšanu.

Sacīts: „Nav Radītāja bez radījuma”, jo Z”A – tas ir kas mākslīgs. Tas ir līdzeklis, ko radījusi Bina, – it kā tukšs un kļūst piepildīts, absolūts, dižens atbilstoši tam, cik lielā mērā Malhut var sasniegt ar to līdzību.

Sanāk, ka Malhut nosaka, cik liels būs Z”A. Tāpēc, ka tajā nav nekā no sevis paša, izņemot to, ka viņam jāpaņem īpašības no Binas, īpašības no Malhut, tās savstarpēji jāsakārto un tādā veidā jānoved Malhut līdz Binas līmenim, bet pēc tam – līdz Keter pakāpei.

Radītājs tiek dēvēts „Kadoš Baruh Hu” („Svētais, manis Svētītais”), tāpēc ka mums šis parcufs – svēts, tas ir, atdodošais. Tas sniedz mums piemēru, kādiem mums ir jābūt, Viņš izlabo mūs, mēs ar Viņu saplūstam, taču būtībā nav Radītāja bez radījuma. Tāpēc, ka Viņam nav nekādas formas, ja mēs, atrazdamies apakšā, neradām kādu vajadzību, vēlmi un, ņemot vērā šo vajadzību, atklājam Viņu Binas gaismai, kura tad Viņu piepilda.

Šeit ir ļoti īpašs aparāts. Z”A pastāvīgi, lai kur mēs to studētu – taisnās gaismas četrās izplatīšanās stadijās vai citās vietās, – tas ir mazs parcufs, mēs to ātri apgūstam un nevaram par to neko pateikt. Nepieciešams saprast, ka Z”A – tas ir adapteris starp Hohma un Binu (Aba ve Ima) un Malhut. No Binas puses tajā ir Hasadim īpašība – tam nekas nav vajadzīgs, un ja no Malhut puses tam būs vajadzība – saskaņā ar to tajā atklāsies gaismas Hasadim un tas piepildīsies ar Hohma gaismu. Taču tikai tajā gadījumā, ja Malhut vēlas ar Viņu saplūst.

Z”A – tas ir VAK (sešas sfirot), bet Malhut – punkts. VAK – nozīmē, ka tajā nekā nav, tas ir gatavs attīstīties saskaņā ar Malhut punktu, ja tā vēlēsies kļūt lielāka par punktu.

No nodarbības pēc Zoar Grāmatas, 18.04.2012.

Avots krievu valodā