Nekad iepriekš tik dažādas valstis cilvēcē neatradās tik līdzīgā stāvoklī. Ziemeļamerika un Dienvidamerika, Eiropa un Āfrika, Āzija un Sibīrija, pat Austrālija un Jaunzēlande – visas atrodas lejupslīdes procesā, depresijas stāvoklī, un nav svarīgi, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, kādai civilizācijai, reliģijai mēs piederam, un kā iekārtota mūsu sabiedrība. Milzīgs mākonis nolaižas pār mūsu pasauli un sāk ietīt mūs visus kopā.

Mēs visi patiešām esam atkarīgi viens no otra – to atklāj zinātnieki, un tāpat jūtamies arī mēs, pateicoties krīzei, un mūsu savstarpējās saiknes rezultātā. Caur četru cilvēku ķēdi, katrs cilvēks izrādās pazīstams ar visiem pārējiem pasaulē, pastāv „taureņa efekts”, un šodien ir tādi pētījumi, kas apgalvo, ka cilvēka doma ietekmē klimatu, ka zemestrīces un cunami ir saistīti ar cilvēku savstarpējām attiecībām un viņu dzīvesveidu.

Tas nozīmē, ka mēs visi atrodamies viena likuma priekšā, kurš apvieno mūs ar spēku, un ja mēs vēlamies, lai mums būtu labāka dzīve, tad jāpadomā par to, kā tam pietuvināties, nevis otrādi, attālināties no tā, kā sākt vēlēties savienoties kopā ar visiem pareizā, labā un brīnišķīgā tieksmē.

Tad mēs veicināsim savu izaugsmi kopā ar dabas likumiem, nevis pret tiem, jo jebkurā gadījumā daba uzvarēs! Mēs nevaram pārveidot dabas likumus, tās nav valdības, kuras var mainīt sabiedrības likumus, izejot no savtīgām interesēm.

Šis likums atrodas augstāk par mums, tāpat kā fizikas, ķīmijas vai bioloģijas likumi. Mēs varam tos tikai studēt un izmantot pareizā formā. Tādēļ mums jāizzina šis likums un pēc iespējas tam jāpievienojas. Un šis likums – tas ir vispārējais visas dabas likums.

No 4. sarunas par jauno dzīvi, 01.01.2012.

Avots krievu valodā

Perspektīvā tāda ir mūsu attīstības vispārējā tendence, un to apstiprina daudzi zinātnieki. Mēs neesam gatavi pieņemt šo likumu, tas ir pretrunā mūsu dabai, katrs domā tikai par sevi, nesaprotot, ka ir atkarīgs no visiem. Taču, ja cilvēks sapratīs, sajutīs un skaidri redzēs, ka viņš ir atkarīgs no visiem, viņš vēlēsies, pirmkārt, parūpēties par citu cilvēku labklājību, lai viņi labi pret viņu izturētos!

Problēma ir tajā apstāklī, ka mēs neredzam, cik lielā mērā pasaule ir apaļa, un līdz kādai pakāpei tajā viss ir savstarpēji saistīts. Būtībā tas ir mūsu šodienas stāvokļa iemesls. Mēs atrodamies krīzes stāvoklī, un šī krīze ar spēku mūs atrauj no tās dzīves, pie kuras bijām pieraduši pēdējos dažus desmitus gadu.

Mēs esam pieraduši daudz strādāt, daudz pelnīt, daudz tērēt. Mēs ražojam vajadzīgas un nevajadzīgas lietas tikai lai pārdotu. Katrs mēģina iegūt kādu drošības jostu: rēķinu bankā, pensiju, medicīnisko apdrošināšanu, labu māju/ pili, ietaupījumus – visu to, kas piešķir cilvēkam pašpārliecību, ka ne viņš pats, ne viņa bērni līdz dzīves beigām nejutīs trūkumu. Skaidrs, ko mēs vēlējāmies sasniegt.

Taču tagad mēs redzam, ka mūsu nostāja, acīmredzot, bija nepareiza! Daba izjauc visus mūsu plānus un pat bagātie starp mums, un vēl jo vairāk visi pārējie, tā dēvētā vidējā klase un trūcīgie, proti, lielākā cilvēces daļa, nevar sasniegt šo sapni.

Daba mūs virza uz pretējo stāvokli, lai mēs iegūtu pašpārliecību, uzplaukumu, labklājību un attīstību mūsu savstarpējā saiknē, lai tieši no turienes mēs saņemtu to, ko vēlamies, tā vietā, lai dzītos pēc labas dzīves personīgi sev.

To visu mēs redzam, pateicoties krīzei, kura patreiz atklājas un lauž, bojā, parkāpj visus mūsu iepriekējos likumus. Tas tiek dēvēts, ka mēs ienākam jaunā ērā!

No 4. sarunas par jauno dzīvi, 01.01.2012.

Avots krievu valodā

Bāls Sulams „Zemes mantošana”: Sacīts, ka dvēseles nevar saņemt labu atalgojumu, kura dēļ Radītājs radīja dvēseles un pasauli, līdz tām neizveidosies tilpne, kas gatava saņemšanai.

Tādu tilpni cilvēks iegūst tikai ar piepūles un baušļu pildīšanas nastas palīdzību, piespiešanas un karu ar ļauno sākotni rezultātā, ar daudziem šķēršļiem un rūpestiem. Šīs mocības un pūles Torā un baušļos piešķir dvēselei tilpni, lai tā būtu gatava saņemt visus baudījumus un labumus, kuru dēļ Radītājs radīja visus radījumus.

Mēs nevaram saņemt labumu un baudu bez smaga darba. Kāpēc? Tāpēc, ka tieši šis smagais darbs veido mūsos vēlmes, atbilstošas tam piepildījumam, kuru sagatavojis Radītājs. Nav iespējams iztikt bez šīm vēlmēm, bez nastas, bez smaga darba un īstām mocībām. Sacīts: „Ēd maizi ar sāli, ūdeni dzer nedaudz, guli uz zemes, dzīvo ciešanās un nodarbojies ar Toru”. Vispār ņemot, visa cilvēce iet cauri ciešanām, kas sliktākas par nāvi.

Kāpēc tā notiek? Kāpēc tikai tādā veidā mēs varam paust vēlmi, kas virzīta uz mērķi? Bez šīs vēlmes, kas iegūta iepriekš, mēs nesajutīsim mērķi, nespēsim tajā iekļauties. Iespējams mēs arī patreiz atrodamies ceļā uz mērķa sasniegšanu, taču nevaram to sajust vēlmes trūkuma dēļ? Un tādēļ nepieciešams ilgs, smags darbs, kuru pabeidzot notiks izrāviens uz priekšu, un mums atklāsies pareiza tieksme. Šī darba gaitā mēs arvien vairāk piepūlamies un mums arvien grūtāk attaisnot ceļu savās acīs, – līdz brīdim, kad beidzot mēs aizbēgsim no Ēģiptes. Taču arī nākamais etaps ne tuvu nav vienkāršs.

Kabalisti to neslēpj no mums, gluži otrādi, vēlas paskaidrot, ka mūsu darbs ir smags, un tā smagums pieaug. Negaidi, ka rīt viss piepildīsies, ja vien tu patiešām vari pievienot brīnumaino rītdienu tagadnei. Šeit viss atkarīgs no tevis.

Tātad mums „jāpilda Tora un baušļi”, proti, sevi jālabo, piesaistot gaismu, kas atgriež pie Avota, un kuras iedarbība mūs apvieno. Kabalas metodika paredzēta tieši mūsu apvienošanai. Sacīts: „Es radīju ļauno sākotni un radīju Toru kā piedevu”. Tora izlabo ļauno sākotni, tas ir, atdalīšanos, – izlabo ar vienotību un mīlestību. Un tādēļ mīlestības pret tuvāko kā sevi pašu princips ir dižais Toras likums. Mums jāatklāj mūsu savstarpējais naids un jāizlabo tas ar apvienošanos. No tā nav iespējams izvairīties, mums visiem ir jākļūst par vienu veselumu.

No nodarbības pēc raksta „Zemes mantošana”, 20.01.2012.

Avots krievu valodā

Bāls Sulams „Priekšvārds TES” (Talmud Eser Sfirot): Kabalas zinātni līdz pat mūsdienām ietvēra nepārvarama siena. Daudzi mēģināja, sāka mācīties un nespēja turpināt nesapratnes un materiālo terminu dēļ.

Tādēļ komentāros grāmatai „Panim meirot u–masbirot” es parūpējos, lai paskaidrotu ARI grāmatu „Dzīvības koks”, abstrahējot materiālās formas un liekot tās atbilsmē ar garīgajiem likumiem, augstāk par telpu un laiku – tā, lai katrs iesācējs spētu saprast šo lietu jēgu un pamatojumu.

Tā patiešām ir problēma, kad cilvēki kabalas vārdus uztver to ārējā nozīmē, un garīgajiem spēkiem piedēvē materiālus ietērpus. Pastāv bauslis, kurš aizliedz radīt sev elkus un tēlus. Tieši tas mudināja Ābramu iziet no materiālās pasaules un pacelties uz garīgo pasauli. Tomēr saglabājas bīstamība atgriezties pie elkiem, ja kādam no materiālajiem priekšmetiem vai darbībai mēs piedēvēsim kādu garīgo būtību.

Daudzi uzskata, ka vienam vai otram priekšmetam piemīt garīgais spēks: sarkanie diegi, svētais ūdens vai noteikts attēls… Manam skolotājam Rabašam ne reizi vien nesa tamlīdzīgus attēlus, kurus es pēc tam atdevu tiem, kuri vēlējās, jo viņš sev neko nepaturēja.

Cilvēki nosliecas piedēvēt garīgajām īpašībām rakstu zīmes, attēlojumus, priekšmetus, dzīvniekus un citus cilvēkus. Eksistē vairums pielūgsmes objektu. Un bez tam, tiek pieļautas daudzveidīgas darbības, kurām arī tiek piedēvēts garīguma oreols.

Patiesībā materiālajam nekādā veidā nepiemīt garīgie spēki. Tie slēpjas tikai cilvēka nolūkā, kad viņš mijiedarbojas ar gaismu, kas atgriež pie Avota.

No nodarbības pēc „Priekšvārda Desmit Sfirotu Mācībai”, 15.01.2012.

Avots krievu valodā

Slēpšana: Šveice

Vienā Šveicē ES pilsoņu kontos ieguldīti 1560 miljardi eiro, Lielbritānijā ieguldīti 1400 miljardi, Luksemburgā – 440 miljardi, Lihtenšteinā – 78 miljardi. Visas šīs valstis palīdz izvairīties no nodokļiem. Tās izsūc citu valstu nacionālo īpašumu un dzīvo uz procentiem.

Tās visas labprāt skandē par Eiropas solidaritāti.

Lepnība: Francija

Valsts nevēlēšanās izvietot ražošanu attīstības valstīs. Valsts protekcionisms palielinās cīņas vārdā par eksporta mazināšanu. Elizejas pils kā politisko ieroci izmanto savu varu pār koncerniem. Tajā laikā, kad francūžiem neizdodas gūt sekmes saviem spēkiem, Francijas politiķi – pārliecināti eiropieši.

Slinkums: Grieķija

Atēnās – neticami saudzīga attieksme pret sevi pašiem. Hellādai Eiropā naudas ir pietiekami. Korporācijas turas pie savām privilēģijām. Strādnieki saņēma milzīgus naudas uzturlīdzekļus. Ģimenes piesavinājās sev mirušo radinieku pensijas. Politiķi algo savu vēlētāju brāļadēlus un brāļameitas. Taču grieķiem nepietiek dusmu uz tādiem pilsoņiem.

Atēnu populists skarbi izsakās attiecībā pret Merkeli, taču ir visai liberāls attiecībā uz savu atbildību par notiekošo valstī. Šis vājums, šī nespēja būt paškritiskai arī ir Grieķijas īstā krīze.

Egoisms: Īrija

Nodokļi Īrijā ir tikai 12,5%, un tie piesaista starptautiskās investīcijas. Tas ir absolūtais minimums Eiropā. Lielākā ES valstu daļa pieprasa 30% no uzņēmumu ieņēmumiem. Kā iekšējā tirgū, kur katram jābūt nodrošinātam ar līdzvērtīgām konkurences iespējām, var pastāvēt tāda starpiba?

Svētulīgums: Vācija

Vai var pastāvēt tāda Eiropa, kur viens eksportē un gūst peļņu, bet citi patērē un iestieg parādos? Vācieši lepojas ar sava eksporta varenību, tas tiek uzskatīts par vāciešu ekonomikas ražīguma pierādījumu.

Taču, ja viena valsts pārdod citām vairāk preču nekā saņem no tām, tad situācija visiem dalībniekiem izrādās drīzāk nepatīkama. Pagājušajā gadā vācu eksporta pieaugums uz ES valstīm sastādīja 62 miljardus eiro.

Vācijā ražotās preces netiek iemainītas pret ārzemju precēm, bet tiek piegādātas par naudu kredītā. Dienvideiropas valstis aizņemas naudu no Vācijas, lai pirktu tās preci, taču skaļāk par visiem par šo parādnieku esību žēlojas pati Vācija.

Izšķērdība: Spānija

ES dotācijas fermeriem to konkurētspējas saglabāšanai. No Spānijas, Itālijas, Francijas un Vācijas transportētā lētās gaļas, piena un dārzeņu ievērojama daļa nonāk Āfrikas tirgos. Savukārt ražotāji no Ganas, Kamerūnas vai Kotdivuāras cieš fiasko. Lauksaimniecības izejvielu cenu kāpuma gadījumā šīs valstis nespēs atļauties importēt no ES sauso pienu, putnu gaļu vai graudus. Vai tas novedīs pie pārtikas produktu krīzes vai bada – ārkārtējos gadījumos ES pasaulē ir milzīgs investors.

Skopums: Lielbritānija

Briti turpina domāt, ka viņu rūpniecības zaudējumus var kompensēt ar svešas naudas palīdzību. It kā naudas zaudējumiem arī turpmāk ir jāpārvēršas par viņu ienākumiem. Nepievēršot uzmanību jebkādai pierunāšanai, viņi stūrgalvīgi seko savai loģikai par tirgu neievainojamību, kurai galu galā pakļāvās kā politiķi, tā arī sabiedrība.

2008. gadā no krājkontiem un pensijas fondiem pazuda parasto noguldītāju miljardi eiro, tostarp Londonas baņķieriem nebija nekādu zaudējumu. Valstu parādu krīze sākās tad, kad valdība bija spiesta nodalīt banku problēmas. Neskatoties uz to, no Londonas uz aicinājumu investoriem sadalīt riskus, izskan vienīgi sašutuma pilni protesta saucieni.

Avots krievu valodā

Šo noskaidrošanu daļu mēs veicam neapzināti, zemāk par savu sajūtu un sapratni, kā sagatavošanās tām noskaidrošanām, kas atnāks vēlāk, un pieprasīs apzināšanos un izjūtas. Līdzīgi tam kā aug mazs bērns vai notiek jebkura cita attīstība. Nepieciešams iziet vairums darbību, visus iespējamos aprēķinus un tajos palikt, līdz pēkšņi sāksi just, ka rodas jauns jutības, noskaidrošanas līmenis, un tādā veidā tu pacelies augšup uz nākamo pakāpi.

Taču pēc tam visa jaunatklāsme it kā izdzēšas, aizmirstas – mēs pie tās pierodam, bet pieradums notrulina garšas izjūtu. Un mēs no jauna pūlamies izrauties uz priekšu, cik vien tas ir iespējams, līdz šajā neapzinātajā stāvoklī atkal dzimst jaunas sajūtas, secinājumi.

Galvenā noskaidrošana ir tajā aspektā, kurš valdīs: Radītājs vai Faraons, „zizlis vai čūska”. Saprotams, ka vārdos katrs piekrīt pacelties augšup pie citas, atdodošās dabas. Taču kā to saņemt?

Šeit arī rodas šī cīņa starp Faraonu cilvēka iekšienē – un Mozu (Moše) viņā vai Āronu. Strīds ir par to, kādēļ man jāpieliek pūles? Ja sacīts, ka tas nav manos spēkos, un jebkādas manas pūles nelīdzēs, tad kamdēļ man censties?

Taču no otras puses, sacīts, ka „neviens man nepalīdzēs, izņemot sevi pašu”, kā arī „Pielika pūles – un atrada!” Problēma tajā, ka cilvēks nav spējīgs sasniegt sajūtu, ka izmaiņām ir jānotiek iekšienē. Un tad, pateicoties šīm izmaiņām, viņš kļūs spējīgs uz jaunu aprēķinu.

Turklāt šajās izmaiņās viņš pilnībā ir atkarīgs no augstākās žēlastības: būs, tātad būs, bet ja nebūs, tad nebūs. Taču jebkurā gadījumā ir jāstrādā, un šis darbs ir tajā, lai rastu žēlastību Radītāja acīs, lai Viņš izrādītu mums šo it kā protekciju…

Taču būtībā tas sanāk kā „Pielika pūles – un atrada!” Tas ir, mūsu lūgumi – tie nav lūgumi, bet pārbaude, cik lielā mērā mēs atrodamies darbā, kurš dalās „puse uz pusi”. Vienu pusi jādara cilvēkam, bet otru pusi – izdarīs gaisma, kura nonāk no augšienes un veic labošanu.

Zizlis, kuru nedrīkst mest zemē, lai nepārvērstos par čūsku, nozīmē, ka tu nevari atteikties no savām zināšanām, gluži otrādi, tev tās jātur augstu. Turklāt ticība, kas augstāka par zināšanām – nozīmē darbu pār savu saprātu, pēc iespējas vairāk, bet ar nolūku, lai ļautu gaismai izpausties un tevi izlabot.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 19.01.2011.

Avots krievu valodā

Viedoklis

Tomēr, vai iespējams ietekmēt vērtību sistēmu? Tieksme iegūt sev vairāk taču ir cilvēka dabā! Turklāt cilvēka dabā ir arī solidaritātes ar sev līdzīgiem apziņa. Un visos laikos ir bijuši cilvēki, kuri bija gatavi kalpot kopējām interesēm, pat ja personīgās intereses no tā cieta. Mainījās vienīgi to skaitliskā attiecība pret tiem cilvēkiem, kuri, nerēķinoties ne ar ko, kāroja gūt labumu tikai sev. Šī attiecība mainījās atkarībā no sabiedrībā valdošajām vērtību sistēmām, kuras tika nostiprinātas reliģiju, filozofijas, apstākļu ietekmē. Un tāds apstāklis šodien ir zinātniski tehniskais progress.

No šejienes izriet ceļš uz situācijas mainīšanu uz labāku: ir jāpārskata attieksme pret zinātniski tehnisko progresu kā pret absolūto labumu. Materiālo labumu ražošanai ir jāpārstāj būt par cilvēces galveno mērķi. Par galveno jākļūst cilvēka garīgai, morālai un intelektuālai izaugsmei.

Replika: Tikai pakāpeniska cilvēku audzināšana, pierādot nepieciešamību sekot dabas plānam, pārveidos cilvēku, un viņš būs apmierināts ar saprātīgu materiālo patēriņu, bet augstāk par to vēlēsies vienīgi garīgo piepildījumu.

Avots krievu valodā

Kā? Izrādās, ka tūkstoš pogu vidū, ir viena, kura svarīgāka par visām pārējām. Tev netraucēs 999 pogas, kad nospiedīsi uz to, vienīgo. Šī poga arī ir tava brīvā izvēle.

Tev jāatrod šī poga arvien no jauna, jāvirzās soli pa solim, katru reizi veicot citu darbu un citu analīzi. Tu nevari vienkārši satvert šo pogu un turēt līdz ceļa galam. Nē, tev pastāvīgi arvien no jauna tā ir jāmeklē starp pārējām. Tagad tā ir šeit – ahā, bet kā gan tai piekļūt? Taču citā pakāpē tā izrādās jau pavisam citā vietā! Oho!

Tādā veidā tu ievies izmaiņas savā dzīvē. Tas nav virspusējs darbs, tas pārsviež tevi no vienas vietas uz citu, no tavas datu matrices vienas malas uz otru malu. Un ar šīs pogas palīdzību tev jāiedarbina visas pārējās. Šī poga ir pieeja tām.

Rezultātā brīvā izvēle prasa no tevis tikai ienākt grupā – nekā sarežģīta. Iestājies grupā un ļaujies pareizās vides ietekmei. Pateicoties tam, kopā ar vidi, savstarpējā saiknē ar to, tu atrodi pareizo pogu un maini savu likteni.

Realitāte daudz vienkāršāka nekā mums šķiet. Ne velti ir teikts, ka Radītājs ir radījis cilvēku vienkārši, bet cilvēki uzsākuši lielus aprēķinus…

No nodarbības pēc raksta „Gribas brīvība”, 18.12.2011.

Avots krievu valodā

Jautājums:

Atbilde: Patreiz tas nav iespējams. Tikai gala rezultātā visi atsevišķie gadījumi uzkrāsies un novedīs pie efektīvas apkopojošas labošanās ar nosaukumu „Rav paalim u–mekabciel”.

Pēc tam, kad varēsim savākt kopā visas savas tilpnes/ vēlmes, tās vienlaikus apvienosies vienotā stāvoklī, – un tad tiks īstenota šī darbība. Tā savienos kopā visas daudzu miljardu cilvēku paaudzes un savāks visus viņu darbus vienā. Tieši tad arī pienāks pilnīgas izlabošanās laiks, kas mūs visus savienos vienā vēlmē, – pilnīgā un piepildītā ar Bezgalības gaismu.

Taču līdz tam brīdim mums nav ļauts sajust pagātni, jo mēs nespēsim izturēt visu to, ko esam pārdzīvojuši. Šim nolūkam mums nepiemīt pietiekama izturība, citādi sakot, ekrāns (masah). Šodien mums neizdosies attaisnot savās acīs izietos stāvokļus.

Lūk, tādēļ mums ir raksturīga aizmirstība: laiku no laika mēs atslēdzamies. Tā ir periodiska „bezstrāva”, patiesībā ne vairāk kā pārslēgšanās starp diviem mirkļiem, starp vakardienu un šodienu, starp pagājušo dzīvi un šālaika, līdz gala rezultātā tās visas saplūdīs vienā.

No lekcijas mācību centrā „Aravut”, 17.01.2012.

Avots krievu valodā

Finanšu sistēma, kas pārņēmusi vairākumu planētas valstu visas dzīves sfēras savā kontrolē, lai vairotu „globālās elites” ienākumus, ir veicinājusi nebeidzamo ražošanas un patēriņa kāpumu. Tas nonāca konfliktā ar dabas ierobežotajām iespējām, kā rezultātā tika izjaukta dabasvide.

Šādai ekonomiskai sistēmai ir organiski nepieņemami vides aizsardzības pasākumi, jo tie paredz ražošanas un patēriņa ierobežošanu, attīrīšanas iekārtu būvniecību, kas nes zaudējumus „globālai elitei”. Tādā veidā cilvēces lielākās daļas saimnieciskās dzīves organizācija uz liberālā kapitālisma pamatiem ir novedusi pie globālās ekoloģiskās krīzes attīstības.

Pēdējos gados dažādos Zemes reģionos tiek fiksētas tik straujas klimatiskās izmaiņas, ka situāciju jau raksturo kā globālu katastrofu. Dabas sistēmu izmaiņu procesiem nepiemīt kāds laideni pakāpenisks pieaugošs lineārs raksturs. Vienā „skaistā” brīdī var notikt „ekoloģiskā ķēdes reakcija”. Var izmainīties ne tikai klimats, bet visa biosfēra. Laiku, kad kas tāds var notikt – zinātne precīzi paredzēt nevar. Tomēr ekologi saka: „Jebkurā laikā, tam viss jau ir nobriedis”.

Taču cilvēku lielākā daļa vēl nav apzinājusies: mēs dzīvojam jaunas realitātes apstākļos, kurai nav precedentu mūsu civilizācijas vēsturē. Nepieciešams atcerēties, ka ekoloģiskā krīze novedīs pie dzīvošanai derīgās platības samazināšanās, pie zemkopības apstākļu pasliktināšanās, pie visu dzīvības nodrošināšanas sistēmu disbalansa, pie saldūdens trūkuma, bada, masu migrācijas, bruņotiem konfliktiem utt.

Planētas iedzīvotāju lielākais vairākums vārdu „ekoloģija” uztver kā kaut ko abstraktu, kam nav sakara ar reālo dzīvi. Cilvēki it kā aizmirsuši, ka viņi dzīvo uz mazas un ļoti trauslas planētas, ka Zeme – autonoms kosmiskais kuģis, no kura nav uz kurieni aizlidot. Cilvēki pārstājuši apzināties, ka viņu labklājība un pati dzīve ir atkarīga no sabiedrības, valsts, planētas dzīves, ka daba vienā mirklī spēj iznīcināt viņus un viņu mājvietas. Turklāt tas vienādā mērā attiecas kā uz mitekļiem, tā arī uz pilīm.

Tāds ir iznākums, kad sabiedrības apziņā tiek „iekalta” absolūta naudas vērtība, alkatība, egoisms, personīgo problēmu prioritāte attiecībā pret sabiedriskajām. Rezultātā cilvēka apziņa mākslīgi sašaurinās un noslēdzas personīgo problēmu lokā. Par informatīvā kara, kas vērsts uz prāta apspiešanu, par zinātnes un izglītības izpostīšanas rezultātu kļuva sabiedrības prāta degradācija.

Avots krievu valodā