Vienīgais skolotājs
Publicēts aprīlis 14th, 2017
Mūsu pasaulē ir tikai viens skolotājs, instruktors un ravs, – tas ir Radītājs. Neviena cita nav! Radītājs vai augstākais pozitīvais spēks visu vada un rada attiecībā pret negatīvo egoistisko spēku.
Taču visi citi ir šī procesa dalībnieki, lai arī kādus amatus viņi neieņemtu. Viņi tiek šķiroti tikai pēc piederības šim Skolotājam, kurš vairāk Viņu saprot un pieturās Viņa novilktajai līnijai vai otrādi. Tikai tas atspoguļo viņu stāvokli un norāda uz viņu līmeni. (more…)
Nedariet jūs tā, kā mēs to šodien darām: ikviens, kā tam šķiet pareizi esam, jo jūs vēl līdz šim neesat nākuši dusas vietā, nedz pie īpašuma, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. [Tora, Devarim, Ree, 12:8 – 12:9]
Cilvēks atbilstoši savai attīstībai, četrdesmit gadu laikā, klīstot pa tuksnesi, nonākot līdz pareizam darbam ar savām vēlmēm, ko dēvē par „nonākšanu Izraēlas Zemē” un šo Zemi („arec”, no vārda „racon” – vēlme) pārvēršot par kalpošanu Radītājam atdevē un mīlestībā, sāk pilnībā saprast savas iepriekšējās kļūdas un nesapratni. 
Replika: 
No Rabaša raksta „Atstarotā gaisma”: „ Kad māceklis ir trimdā, skolotājs tiek izsūtīts kopā ar viņu”. Tāpēc tajā laikā, kad zemākais nesajūt augstākā varenību, viņam nav pat vismazākā garīgā stāvokļa.
Vispirms, zemākajam ir jātic, ka augstākā klātbūtne reāla, taču viņš nesajūt augstāko, jo nejūt viņa varenību. Taču, kad cilvēks sāk vērīgi lūkoties augstākā varenībā, tas ir, AHAP augstākā paceļas, tad arī zemākais paceļas kopā ar viņu un sasniedz garīgās pasaules sajūtu.
Cilvēkam vienmēr jāiztēlojas, ka atrodas augstākā AHAPā. Atbilstoši šai zemākās un augstākās pakāpes saiknei, tiek mērīts cilvēka līmenis. Taču mēs vispār nejūtam augstākās pakāpes klātbūtni, it kā pasaulē būtu vieni. To dēvē par neapzinātu eksistenci, bez garīgā sajūtas. 
Kongress Sočos, 3. nodarbība
Jautājums:
Gadās, ka cilvēks ir apveltīts ar kādu īpašu dvēseli, kas mudina viņu katru mirkli un liek turpināt darbu, neskatoties uz visu sirds apgrūtinājumu un jucekli. Taču, ja tas nenotiek, tad vienīgā iespēja noturēties uz šī ceļa – atrasties stiprā vidē, kas neļaus viņam aizbēgt un apbruņos ar ieradumiem, kas palīdzēs atgriezties pie pareizas dzīves.
Bez pareizas sagatavotības sevī, bez pieraduma uz iekšējo darbu, kā arī bez saiknes ar biedriem, kas uztur cilvēka saikni ar pirmavotiem, skolotāju, grupu, viņam nav ne mazāko iespēju virzībai uz priekšu un nav spēka, kas ļauj katru mirkli pareizi reaģēt uz notiekošajiem šķēršļiem. Tad sanāk, ka cilvēks vispār nepiegriež vērību šķēršļiem, vai arī aizturas tajos.
Pirmajā gadījumā viņam nav vajadzīgās jutības, viņš pazemina savu uztveri, lai nenokļūtu stiprā šķēršļu ietekmē. Šādā gadījumā viņš nevirzās uz priekšu. Dzīve kļūst klusāka un mierīgāka. Tā vietā, lai saņemtu šķēršļus, piemēram, desmitreiz stundā, viņš tos sajūt dažas reizes dienā un ne vairāk. Līdz ar to tiek noteikts ātrums, ar kādu viņš virzās uz priekšu. Tas ir, viņš tīšuprāt sevi bremzē. 
Jautājums:
No raksta „Tas, kas nāk no sirds” („Šamati”, 25. raksts): Pastāv viens padoms: pieķerties savam skolotājam un grāmatām iekšējā līmenī, ko dēvē „gūstot no grāmatām un to autoriem”. Tikai pateicoties saplūsmei ar viņiem, cilvēks var mainīt savas domas un vēlmes uz labāko pusi.
Pretējā gadījumā nekādi strīdi un viltibas viņam nepalīdzēs mainīt savas domas. Visi viņa prātīgie argumenti, ar kuru palīdzību viņš veido savus secinājumus, ka pastāvīgi nepieciešams iet Radītāja ceļu, balstās uz saplūsmi ar viņa skolotāju. Kā tikai zaudēs šo pamatu, izzudīs viss šo argumentu spēks, jo viņam vairs nebūs uz ko balstīties.
Tad, kad pēc ilgstošām likstām, dzīves jēgas meklējumiem vai mēģinājumiem apspiest šo jautājumu ar antidepresantiem, cilvēkam beidzot atklājas ceļš un viņu atved uz kabalistisko grupu, pie skolotāja, viņa ceļā rodas uzdevums, – kā mainīt viedokli, kas vērsts uz sevi un uz pasauli, kā mainīt savu uztveri. 
Pieteikties RSS barotnei