Bez ticības viedajiem nav iespējams sasniegt ticību, kas augstāka par zināšanām un kontaktu ar Radītāju. Tāpēc, ka starp mūsu egoistisko vēlmi un atdeves vēlmi nav tiešas saiknes.
Atrodoties egoismā, mēs nespējam pārlēkt atdeves vēlmē un pat nesaprotam, kas tas ir, kā tam piekļūt. Tāpēc mums ir nepieciešams pavadonis, kurš spēs mūs pārvest no šīs pasaules sajūtas uz augstākās pasaules sajūtu. (vairāk…)
Jautājums: Kas kabalas zinātnē ir skolotājs? Ar ko viņš principiāli atšķiras no kvantu fizikas skolotāja vai cīņas mākslu trenere?
Atbilde: Lieta tā, ka kabalas zinātnē nepieciešams sekot skolotājam „aizvērtām acīm” daudzu gadu garumā. Un tas nav pārspīlējums, tāpēc ka ceļš uz garīgo izzināšanu aizņemt 10, 15, 20 gadus. (vairāk…)
Rabašs stāstīja, ka viņa tēvs Bāls Sulams reiz aizbrauca pie sava skolotāja uz Pursavu, nelielu ciemu pie Varšavas. Gaidot skolotāju viņa kabinetā, Bāls Sulams piegāja pie plaukta ar grāmatām un īpaši neizvēloties paņēma vienu no grāmatām. Šī grāmata bija ARI „Dzīvības koks”.
Pēc tam viņš stāstīja: „Es to atvēru un izbrīnījos! Šajā grāmatā tika stāstīts par to, ko es visu dzīvi vēlējos zināt!” Tiklīdz Bāla Sulama skolotājs ienāca istabā un to ieraudzīja, viņš iesaucās: „Noliec vietā!” Taču Bāls Sulams jau paspēja iegaumēt, kas tā ir par grāmatu, nekavējoties to sameklēja un sāka mācīties. (vairāk…)
Mūsu pasaulē ir tikai viens skolotājs, instruktors un ravs, – tas ir Radītājs. Neviena cita nav! Radītājs vai augstākais pozitīvais spēks visu vada un rada attiecībā pret negatīvo egoistisko spēku.
Taču visi citi ir šī procesa dalībnieki, lai arī kādus amatus viņi neieņemtu. Viņi tiek šķiroti tikai pēc piederības šim Skolotājam, kurš vairāk Viņu saprot un pieturās Viņa novilktajai līnijai vai otrādi. Tikai tas atspoguļo viņu stāvokli un norāda uz viņu līmeni. (vairāk…)
Nedariet jūs tā, kā mēs to šodien darām: ikviens, kā tam šķiet pareizi esam, jo jūs vēl līdz šim neesat nākuši dusas vietā, nedz pie īpašuma, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. [Tora, Devarim, Ree, 12:8 – 12:9]
Cilvēks atbilstoši savai attīstībai, četrdesmit gadu laikā, klīstot pa tuksnesi, nonākot līdz pareizam darbam ar savām vēlmēm, ko dēvē par „nonākšanu Izraēlas Zemē” un šo Zemi („arec”, no vārda „racon” – vēlme) pārvēršot par kalpošanu Radītājam atdevē un mīlestībā, sāk pilnībā saprast savas iepriekšējās kļūdas un nesapratni. (vairāk…)
Replika: Jūs stāstījāt, ka jūsu skolotājs Rabašs, atrodoties tumsas stāvokļos, sāka dziedāt, dejot un tādā veidā no tiem izgāja. Ko jūs darāt tumsas stāvokļos?
Atbilde: Kad es atceros Rabaša neatlaidību, viņa tieksmi, nesamierināšanos ne ar ko, izņemot tikai ar Radītāju, ar viņa tēva metodes uztveri, tas manī izraisa ja ne spēku pieplūdi, tad vismaz pacietību.
Bez tā, protams, es nespētu turpināt darbu, jo arī es neesmu no dzelzs: no manis aiziet studenti un es, protams, sāpīgi reaģēju. (vairāk…)
No Rabaša raksta „Atstarotā gaisma”: „ Kad māceklis ir trimdā, skolotājs tiek izsūtīts kopā ar viņu”. Tāpēc tajā laikā, kad zemākais nesajūt augstākā varenību, viņam nav pat vismazākā garīgā stāvokļa.
Vispirms, zemākajam ir jātic, ka augstākā klātbūtne reāla, taču viņš nesajūt augstāko, jo nejūt viņa varenību. Taču, kad cilvēks sāk vērīgi lūkoties augstākā varenībā, tas ir, AHAP augstākā paceļas, tad arī zemākais paceļas kopā ar viņu un sasniedz garīgās pasaules sajūtu.
Cilvēkam vienmēr jāiztēlojas, ka atrodas augstākā AHAPā. Atbilstoši šai zemākās un augstākās pakāpes saiknei, tiek mērīts cilvēka līmenis. Taču mēs vispār nejūtam augstākās pakāpes klātbūtni, it kā pasaulē būtu vieni. To dēvē par neapzinātu eksistenci, bez garīgā sajūtas. (vairāk…)
Kongress Sočos, 3. nodarbība
Jautājums: Kā sievietei iemīlēt garīgo skolotāju (Ravu)?
Atbilde: Es domāju, sievietei ir vieglāk salīdzinājumā ar vīrieti, jo viņai taču nav iekšējās pretestības ar skolotāju.
Iemīlēt Ravu nozīmē iemīlēt savas garīgās eksistences avotu. Patiesībā Ravs ir garīgās enerģijas raidītājs, bet mums – avots. Tāpat, piemēram, vecāki ir avots savam zīdainim, jo viss, ko viņš saņem, viņš saņem no viņiem. (vairāk…)
Jautājums: Jāuzņemas pilnīgi svešs, egoismam smags darbs un iedvesmojoties no grupas, jāpilda šis darbs visiem spēkiem. Pēc tam, nesasniedzot nekādu rezultātu, jāpiesaista lietai Radītājs kā palīgs un darbinieks un tikai pēc tam var saņemt rezultātu.
Kādā veidā darbības sākumā mēs varam atšķirt neprātu no drosmes un aprēķina? Kur ir šī robeža? Cik smagam jābūt darbam?
Atbilde: Šeit nepieciešams tas, kurš vada procesu un „uz vietas” var attaisnot vai noraidīt jebkuru detaļu, par kuras pielietojumu jāzina izpildītājiem. Viņi maksimāli savstarpēji apvienosies, vēl un vēl, lai rezultātā tomēr vērstos pie viņa. (vairāk…)
Gadās, ka cilvēks ir apveltīts ar kādu īpašu dvēseli, kas mudina viņu katru mirkli un liek turpināt darbu, neskatoties uz visu sirds apgrūtinājumu un jucekli. Taču, ja tas nenotiek, tad vienīgā iespēja noturēties uz šī ceļa – atrasties stiprā vidē, kas neļaus viņam aizbēgt un apbruņos ar ieradumiem, kas palīdzēs atgriezties pie pareizas dzīves.
Bez pareizas sagatavotības sevī, bez pieraduma uz iekšējo darbu, kā arī bez saiknes ar biedriem, kas uztur cilvēka saikni ar pirmavotiem, skolotāju, grupu, viņam nav ne mazāko iespēju virzībai uz priekšu un nav spēka, kas ļauj katru mirkli pareizi reaģēt uz notiekošajiem šķēršļiem. Tad sanāk, ka cilvēks vispār nepiegriež vērību šķēršļiem, vai arī aizturas tajos.
Pirmajā gadījumā viņam nav vajadzīgās jutības, viņš pazemina savu uztveri, lai nenokļūtu stiprā šķēršļu ietekmē. Šādā gadījumā viņš nevirzās uz priekšu. Dzīve kļūst klusāka un mierīgāka. Tā vietā, lai saņemtu šķēršļus, piemēram, desmitreiz stundā, viņš tos sajūt dažas reizes dienā un ne vairāk. Līdz ar to tiek noteikts ātrums, ar kādu viņš virzās uz priekšu. Tas ir, viņš tīšuprāt sevi bremzē. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei
E-pasta abonēšana