Gadās, ka cilvēks ir apveltīts ar kādu īpašu dvēseli, kas mudina viņu katru mirkli un liek turpināt darbu, neskatoties uz visu sirds apgrūtinājumu un jucekli. Taču, ja tas nenotiek, tad vienīgā iespēja noturēties uz šī ceļa – atrasties stiprā vidē, kas neļaus viņam aizbēgt un apbruņos ar ieradumiem, kas palīdzēs atgriezties pie pareizas dzīves.
Bez pareizas sagatavotības sevī, bez pieraduma uz iekšējo darbu, kā arī bez saiknes ar biedriem, kas uztur cilvēka saikni ar pirmavotiem, skolotāju, grupu, viņam nav ne mazāko iespēju virzībai uz priekšu un nav spēka, kas ļauj katru mirkli pareizi reaģēt uz notiekošajiem šķēršļiem. Tad sanāk, ka cilvēks vispār nepiegriež vērību šķēršļiem, vai arī aizturas tajos.
Pirmajā gadījumā viņam nav vajadzīgās jutības, viņš pazemina savu uztveri, lai nenokļūtu stiprā šķēršļu ietekmē. Šādā gadījumā viņš nevirzās uz priekšu. Dzīve kļūst klusāka un mierīgāka. Tā vietā, lai saņemtu šķēršļus, piemēram, desmitreiz stundā, viņš tos sajūt dažas reizes dienā un ne vairāk. Līdz ar to tiek noteikts ātrums, ar kādu viņš virzās uz priekšu. Tas ir, viņš tīšuprāt sevi bremzē. (vairāk…)
Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Skolotājs un skolnieks -
Nav komentāru→