Category Archives: Senā Babilonija

Īsie stāsti. Ieplānotā babiloniešu sapurināšana

Babiloniešu civilizācija radās Mezopotāmijas centrālajā daļā un izvietojās ļoti ērtā vietā – uz auglīgām zemēm starp Eifratas un Tigras upēm. Divupes iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību, audzēja sīpolus, ķiplokus, griķus, miežus, kviešus. Viņi dzīvoja vienkārši, tomēr bez bēdām, izmantojot reģiona dāsnos dabas dotos labumus.

Senajā Babilonā pirmoreiz parādījās apūdeņošanas sistēmas, ūdensvadi, bija attīstīta laistīšana un zemes apzaļumošana.

Neskatoties uz to, ka valsti vadīja valdnieks, cilvēki dzīvoja nosacīti brīvi. Viņi paši sevi nodrošināja, uzturēja sabiedrību un valsti, viņiem nebija ienaidnieku un viņi dzīvoja draudzīgi un laimīgi. (vairāk…)

Aizsniegties līdz debesīm, 2. daļa

Pēc tam Ābrams aizdomājās: kā ar šo egoismu sadzīvot?

„Pieņemsim, ka tas tiešām ir visaugstākais dabas spēks. Īstenībā no visa tā, ko es redzu, var rasties iespaids, ka cilvēciskais egoisms valda pār visu. Tas grauj un rada, tas dara visu labo un slikto, gan ar tā palīdzību, gan arī tā vārdā. Tomēr, ja mēs turpināsim tam akli sekot, tad visu sagrausim un iznīcināsim viens otru, visu cilvēci”.

Lūk, ko pamanīja Ābrams. Un tajā viņam palīdzēja valdnieks Nimrods, kurš ieteica savu risinājumu – sadalīties, atdalīties vienam no otra, nomierināt kaislības, doties katram uz savu pusi no mazās „babiloniešu kopmītnes”. (vairāk…)

Aizsniegties līdz debesīm, 1. daļa

Savā laikā Izraēlas tautas izcelsme radās no Babilonas. Kopš tā laika šie divi virzieni, divas pasaules, pastāv viena otrā. Ebreju tauta sajaukta ar visu cilvēci, taču neizšķīst tajā, izklīst, bet nevar izzust, jo sākotnēji pārstāv pavisam citu sabiedrību, savādāk savienoti, savstarpēji saistīti.

Šiem diviem virzieniem nav iespējams sajaukties. Viņiem ir tik ļoti atšķirīgas garīgās, dabiskās saknes, ka līdz pat mūsdienām starp viņiem pastāv ļoti skaidrs, spilgts sadalījums, kuru nav iespējams aprakstīt un nav iespējams saprast.

Kādreiz Babilona, cilvēces šūpulis, bija kā viena ģimene. Pēc tam notika straujš egoisma lēciens. Parādījās valdnieks Nimrods, un Babilona patiesībā kļuva par tā laika visa progresa galvaspilsētu, kur tika kultivēta mistika, okultisms un tamlīdzīgi. (vairāk…)

Trimda: uz gaismas un tumsas robežas, 2. daļa

Jautājums: Ko nozīmē šķiršanās no Babilonas un Otrā tempļa būvniecība?

Atbilde: Tas nozīmē, ka atlikušās divas ciltis būvē starp sevi „labos tiltiņus” pēc principa „Nedari otram to, ko nevēlies sev”. Un tas ir garīgais līmenis. Tādā stāvoklī viņi pastāv vairākus gadu simteņus, līdz tas tiek nopostīts.

Jautājums: Tas ir, Ābrama vēstījums virza augšup, taču ceļš ir „bedrains” un bieži ved lejup? (vairāk…)

Desmit cilšu noslēpums, 1. daļa

Mums neizprast mūsdienu pasaules procesus, ja nenoskaidrosim situāciju, kas bija šo procesu dziļākais cēlonis un prototips aptuveni pirms četriem tūkstošiem gadu.

Toreiz Senajā Babilonā līdzīgas cilvēces krīzes rezultātā radās divas attīstības koncepcijas. Babilonas valdnieks Nimrods lielāko cilvēku daļu veda dabiskā egoistiskā ceļā, bet viedais un priesteris Ābrams aicināja ļaudis pacelties uz kvalitatīvi jaunu pakāpienu.

Jautājums: Ābrams bija augstu stāvošs ideologs, filozofs un godājams cilvēks. Kāpēc viņam bija vajadzīga “revolūcija”? (vairāk…)

Babilonas noriets, 7. daļa

Šodien kļūst acīm redzams, ka mūsu pasaules plaknē mums vairs nav ko darīt, ka esam paredzēti tam, lai “rāptos” uz augšu. Un no tukšuma stāvokļa šajā līmenī vienlaicīgi rodas nākošais stāvoklis, iespēja garīgi pilnveidoties.

Lūk, uz šīs vēsturiskās robežas mēs arī atrodamies – visa cilvēce. Un dabiski, ka Ābrama grupai ir “jāiznirst” visas pasaules priekšā, jāparāda sevi pareizā veidā un jāsāk kopīga augšupeja, lai paceltu visu cilvēcisko “Babilonu” līdz līmenim, kas paredzēts visai cilvēcei, visam visumam, – līdz Augstākā spēka līmenim. (vairāk…)

Babilonas noriets, 6. daļa

Jautājums: Beidzoties globālajam vēstures posmam, mēs esam atgriezušies Babilonas strupceļā. Un sanāk, ka šajā strupceļā pasauli ir ieveduši tie paši ebreji, kuri spēlēja lielu lomu zinātniski tehniskajā progresā un tādējādi  paātrināja lietu?

Atbilde: Ja nebūtu Ābrama grupas, kas atradās kontaktā ar Augstāko spēku, ar dabas pozitīvo spēku un izzināja dabas līdzsvaru, līdzsvara zinātni, jo sastāvēja jau no diviem spēkiem (līdzsvara zinātne ir dzīves zinātne: pluss – mīnuss, uzsūkšana – izdalīšana utt.), tad caur ebrejiem pasaulē nebūtu nonākusi filozofija, zinātne un citas attīstības tendences. (vairāk…)

Babilonas noriets, 5. daļa

Mūsdienās, ir beidzies lineārais egoistiskās attīstības process, un mēs no jauna esam savienojušies laikmetīgā izskata Babilonā, izveidojot globālu tīklu apkārt visai Zemei. Babilona ir vērsusies plašumā pa visu pasauli.

Kopīgais egoisms, kurš valda pār visiem, ir šodienas Nimrods. Tagad tikai vajag, lai atnāktu Ābrams un teiktu: “Ir izeja”. Jo visi pārdzīvo milzīgas bailes – no tā, ka var iznīcināt viens otru, vienkārši aprīt. Taču galvenais – bezizeja: tu dzīvo un neieredzi šo savas eksistences faktu.

Jautājums: Tomēr senos laikos Ābramu sadzirdēja tikai pieci tūkstoši cilvēku… (vairāk…)

Babilonas noriets, 4. daļa

Jautājums: Pēc tam, kad egoisma uzplaiksnījums piespieda babiloniešus izklīst pa pasauli, cilvēce attīstījās tikai ar šī negatīvā spēka palīdzību?

Atbilde: Nav tā, ka cilvēkā vispār nebūtu pozitīvā spēka, tas ir katrā cilvēkā, tikai skaidri neizpaužas, nevirza viņu uz priekšu.

Ābrama sekotāji no Nimroda sekotājiem atšķīrās ar to, ka viņos izpaudās divi spēki: izteikts egoisms un neskaidra tieksme pēc kaut kā – pēc atdeves īpašības, mīlestības. Tikai viņi vēl nejuta, ka tas tā ir – sākumā viņi vienkārši meklēja dzīves jēgu. Tā izpaužas otrais spēks – dzīves jēgā, kas augstāka par Zemi, augstāka par egoismu. (vairāk…)

Babilonas noriets, 3. daļa

Nav tā, ka vairākums babiloniešu nepiekrita Ābramam, taču viņi nesajuta, ko tas viņiem nozīmē. Tikai pieci tūkstoši cilvēku sajuta, ka Ābrams viņu dzīvē ienes gaismu, velk tos uz priekšu, ka viņš var būt viņu gans, līderis, vadītājs, – un devās ar viņu. Viņi juta, ka virzās uz to pašu gaismas stariņu, neklanoties savam elkam, bet sekojot viņam kā vadītājam.

Viņš deva tiem nedaudz ”nobaudīt” pozitīvo spēku. Un viņi saprata, ka ejot kopā ar viņu, šo spēku var realizēt, sasniegt, izprast, atklāt. Turpmāk šis spēks tiks dēvēts par Radītāju. (vairāk…)