Jautājums: Kad mēs augstāko spēku dēvējam par Radītāju, mēs to it kā personificējam. Ja garīgā telpa ir apziņas lauks, vai tad ir iespējams runāt par subjektu, kuram šī apziņa pieder?
Atbilde: Nē. Subjekta nav.
Jautājums: Kā apziņa var būt bez subjekta, bez „es”? (vairāk…)
Jautājums: Vai var teikt, ka kolektīvā apziņa ir kvalitatīvi jauns līmenis, un, ka kabala nodarbojas ar to, ka māca cilvēkiem iziet jaunā realitātes uztveres līmenī?
Atbilde: Nē, es tā neteiktu, tāpēc ka šajā gadījumā apziņai jābūt absolūti pretējai pasaulīgajai apziņai.
Ja mēs visu saņemam sevī un mūsu dabiskajās sensenajās vēlmēs sajūtam šo attēlojumu, kā, piemēram, fotoaparātā, tad kabalistiskā uztvere ir absolūti citāda. (vairāk…)
Jautājums: Es kaut ko sajūtu, tai skaitā arī sevi. Kas ir „es”, kur es sevi sajūtu?
Atbilde: „Es” ir tas, ko es sajūtu, kas līdzinās mani ieskaujošam laukam. Šī sajūta ir visiem: vismazākajai daļiņai, atomam, kaķim, bērnam, cilvēkam. Citādāk tie nespētu uztvert lauka ietekmi un tam pakļauties. (vairāk…)
Jautājums: Manis nav, ir tikai Radītājs. No otras puses, es eksistēju tikai tad, kad atšķiros no Viņa, vai tad, kad ar Viņu saliedējos? Es eksistēju vai nē?
Atbilde: Mēs eksistējam. Par to nav nekādu šaubu.
Taču kādā veidā, lai mēs savienojamies ar Radītāju? Tādēļ sevī ir nepieciešams radīt īpašu maņu orgānu, kurš spēj just to, kas ir ārpus mums. Tāpēc, ka Radītājs atrodas ārpus mums, mēs Viņu pašlaik nejūtam. (vairāk…)
Ir ļoti svarīgs precizējums mūsdienu materiālistiskajai realitātes uztverei, atbilstoši kurai pasaule ir evolūcijas procesa rezultāts, pakāpeniska matērijas attīstība no atoma. Šādi domā mūsdienu cilvēks, pamatojoties uz zinātnes sasniegumiem divdesmitajā gadsimtā.
Taču „Desmit Sefirotu Mācība” skaidro, ka visa realitāte tika radīta ar vienu domu, kura turpina darboties. „Būtībā šī doma ir cēlonis un darbība, un gaidāmais atalgojums un visu pūļu būtība.” (vairāk…)
Cilvēce izskatās kā niecīgs smilšu graudiņš bezgalīgā Visuma dzīlēs. Taču patiesībā viss šis Visums vispār neattiecas uz garīgo. Tajā nav neviena punkta, kas piederētu garīgai pasaulei un tāpēc tas neieņem nekādu vietu īstajā realitātē. (vairāk…)
Mēs visi atrodamies stāvoklī „izraidīšana” – tā ir izraidīšana no Radītāja, augstākās, garīgās pasaules sajūtas un izzināšanas. Pastāv tikai divi stāvokļi: izraidīšana un atbrīvošanās.
Atrodoties stāvoklī, kad Radītājs ir slēpts, mēs nonākam tādā realitātē, kāda tā tēlojas mums tagad, tas ir, laicīga un mainīga, kuru ietekmē dabas likumi.
Taču eksistē garīgā realitāte, kurp mēs varam pacelties. Tur darbojas cita laika ietekme un nosacījumi un mēs nonākam virs jēdzieniem laiks, kustība un telpa. (vairāk…)
Ja mēs nestrādāsim ar savu domu labošanu, tad vīrusi kļūs ar vien kaitīgāki un graujošāki, tāpēc ka attīstība turpinās. To nav iespējams apstādināt.
Dabas programmā ir mūs aizvest līdz izlabošanai, un, ja mēs uz to labprātīgi netiecamies, gaismas ceļā, tad nākas mūs pastums ciešanu veidā. Kabalisti brīdina, ja mēs neveiksim labošanos, tad varam nonākt līdz pasaules kodolkaram. (vairāk…)
Ja es atļauju nelabai domai par citiem iziet uz āru un tikt izteiktai un sadzirdētai, tas nozīmē, ka es tai dodu iespēju parādīties. Iekams tā atrodas manī, es to vēl varu apspiest, aizliegt šai domai iziet no manis, tas ir, veikt ierobežojumu visai mūžsenai egoistiskai dabai.
Negatīva doma par tuvāko ir tas pats, kas darbība. Taču es varu domu notvert un apstādināt, neļaujot tai parādīties un kaitēt citiem. Doma ir darbības iniciators, lai gan nemateriāls. Ja es ļauju nelabai domai brīvi plūst un darboties, necenšoties to kontrolēt un nospiest, tad tādējādi es kaitēju tuvākajam un veicu sliktu darbību pasaulē. (vairāk…)
Jautājums: Ko garīgajā koordinātu sistēmā nozīmē „laiks” un „atpakaļ”? Vai tā ir iemeslu un seku saikne, laiks vai kas cits?
Atbilde: Garīgajā vispār nepastāv kustība atpakaļ, tāpēc ka tā ir regresija. Tikai uz priekšu. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei