Galvenā grūtība ir tā, ka mēs vispār nespējam iedomāties garīgo darbu. Tas nav saprotams ne mūsu jūtās, ne prātā. Mēs sākotnēji esam cilvēki, kuri pilnībā ir piederoši šai pasaulei un strādājam tikai ar šīs pasaules jēdzieniem, mēriem, vērtējumiem – tajā ir visa mūsu dzīve.
Mūsu darba lauks tiek veidots no šīs pasaules jēdzieniem un neiziet ārpus tās rāmjiem. (vairāk…)
Laika kategorija nepastāv. Stāvokļu mainīšanās mūsos mums rada laika sajūtu. Ja stāvokļi nemainītos, es laiku nejustu. Laiks ir izmaiņu daudzums, ko mēs pamanām.
Laiks var stiepties un var steigties – viss ir atkarīgs no cilvēkā notiekošo izmaņu iekšējās sajūtas. Taču tiklīdz izmaiņas nav laiks pazūd. (vairāk…)
Pasaule ir Radītājs, kurš iemiesojas it visā, ko mēs redzam savā acu priekšā: nedzīvo, augus, dzīvniekus, cilvēkus. Īstenībā pasaules nav, taču ir šie četri līmeņi: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais, kuri atrodas cilvēkā. Cilvēks redz pats sevi un neko vairāk: savas iekšējās īpašības augstākās gaismas fonā. (vairāk…)
Iekams cilvēks nav gatavs saņemt gaismu atdeves dēļ, nevis dēļ savas baudas, līdz tam brīdim augstākā gaisma slēpjas. Citādāk cilvēks izmantotu Radītāju egoistiski un vēl vairāk palielinātu viņu īpašību neatbilstību.
Tāpēc Radītājs sevi slēpj. Un, ja cilvēks, neskatoties uz šo apslēptību, visiem spēkiem cenšas nodibināt saikni ar Radītāju, tad apslēptība pārvēršas par viņus saistošos ekrānos. (vairāk…)
Radītājs sākotnēji radīja pilnīgu radījumu, tāpēc ka augstākajam spēkam nav ierobežojumu laikā, telpā un jebkādu nosacījumu pildīšanā.
Taču, tikai attiecībā uz mums eksistē apslēptība, lai mēs izzinātu, atklātu, izpētītu šos nosacījumus, likumus: „Nav neviena cita, izņemot Radītāju, laba un labu daroša”, proti, absolūtas pilnības un kļūtu līdzīgi Viņam. (vairāk…)
Jautājums: Ja garīgajā nav laika kategorijas, kas ir mūžība?
Atbilde: Mūžība ir nemainīgs vēlmes stāvoklis, kuru tā sasniedz pēc galīgas labošanas, kad ir absolūti realizējusies. Ar to laiks beidzas. (vairāk…)
Jautājums: Vai laika ātrums ir atkarīgs no cilvēka vecuma? Kāpēc bērnībā diena var ilgt bezgalīgi, bet manā vecumā minūtes velkas?
Atbilde: Mums liekas, ka laiks ir objektīvs jēdziens. Patiesībā tas ir pilnīgi subjektīvs, it īpaši, ja ir runa par bērniem. Es atceros, ka bērnībā, kad lūdzu iziet ārā parotaļāties ar bērniem, māte man teica: „Ne vairāk par stundu,” – „Stunda! Tā ir bezgalība!” (vairāk…)
Jautājums: Garīgajā viens notikums nomaina citu. Tātad tomēr laiks pastāv?
Atbilde: Nē. Garīgajā pasaulē notikumi seko viens aiz otra, ievērojot stingru secīgumu, to cēloņus un sekas, kuri tiek saukti par laiku. Taču tas nav laiks, kuru var mērīt ar modinātāju vai torņa pulksteni. Tas ir laiks, kurš mērāms ar darbību daudzumu. Jo vairāk darbību, jo ātrāk rit laiks. (vairāk…)
Jautājums: Dzīvē katrs par saviem darbiem vēlas saņemt atalgojumu, nevis sodu. Taču reizēm gadās, ka mēs visiem spēkiem cenšamies, taču, lai ko mēs darītu, viss noslēdzas ar neveiksmi un nav saprotams kāpēc. Vai ir kāda saikne starp mūsu darbībām un rezultātu, kuru mēs savā dzīvē saņemam?
Atbilde: Tas nav vienkāršs jautājums, tāpēc ka visa šī sistēma no mums ir slēpta. Mēs saņemam atalgojumu un sodu par visām savām darbībām, taču kurš zina, kas tieši mums ir atalgojums un kas sods? (vairāk…)
Jautājums: Viens no galvenajiem dabas likumiem ir enerģijas nezūdamības likums. Ja nekas nezūd, tad iespējams arī mēs nezūdam. Kas notiek ar mūsu apziņu, kad mēs nomirstam?
Atbilde: Dabā nekas nezūd, bet gan pāriet no viena stāvokļa citā. Nav jēdziena „zūd”. Tāpēc apziņa pāriet no viena stāvokļa citā, no viena nesēja citā, – ja vien apziņa vispār atrodas mūsos! (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei