Category Archives: Realitātes uztvere

Kāpēc man būtu jāpiedod?

Replika: Ludmila raksta: „Es nespēju piedot. Un uzskatu, ka katrai rīcībai ir jātiek sodītais. Taču, ja es spētu piedot, domāju, ka tad garīgi būtu daudz vieglāk. Kā iemācīties piedot?”

Atbilde: Mēs spējam iemācīties piedot, tikai pamatojoties uz to, ka izzinām savas dabas ļaunumu. Un, kad es saprotu, kāds es esmu: egoists, visu par citiem aizmirstošs, nevienam neko neatgriežu ar labestību utt. – tad es nonāku stāvoklī, kad es visas negatīvās ietekmes izsaucu uz sevi. Un tādējādi man nav ko piedot, man vienkārši nepieciešams domāt labu par citiem. (vairāk…)

Bezgalīgs mirklis

Rambams raksta, ka mūsu pasaule atrodas zem laika ass, taču garīgā pasaule – virs. Tāpēc, atbilstoši virzībai uz priekšu, tuvojoties garīgajam, mēs negaidot sākam just, ka sekunde ir ļoti ilgi. No mirkļa sākuma un līdz tā beigām ievietojas daudz notikumu.

Šādi mūsdienu tehnikā ierīces darbojas augstās frekvencēs un ir spējīgas apstrādāt miljoniem impulsu sekundē, ko agrāk nespēja paveikt. Taču garīgā pasaule ir daudz augstāk par mūsdienu tehniku un strādā bezgalīgā frekvencē. Un tāpēc garīgajā neeksistē īsa mirkļa – tur katrs mirklis ir bezgalība.

No nodarbības par tēmu „Pacēlumi un kritumi”, 07.07.2021.

Avots krievu valodā

Kā mēs uztveram pasauli

Pats galvenais mūsu dzīvē ir pārbaudīt, kā es uztveru pasauli, cik subjektīva tā ir. Tāpēc, ka es to veidoju ar savām īpašībām, savām jūtām, savu sapratni, daudzas no kurām es saņēmu mantojumā no bijušajiem, iespējams, tāliem, tāliem gadsimtiem.

Tāpēc man ir nepieciešams pacelties virs dabiskās, automātiskās, instinktīvās pasaules uztveres un pacensties analizēt pasaules ainu apzināti, vadāmi: vai es to spēju veidot ar pārmaiņām sevī. (vairāk…)

Radītājs un apziņa

Jautājums: Kad mēs augstāko spēku dēvējam par Radītāju, mēs to it kā personificējam. Ja garīgā telpa ir apziņas lauks, vai tad ir iespējams runāt par subjektu, kuram šī apziņa pieder?

Atbilde: Nē. Subjekta nav.

Jautājums: Kā apziņa var būt bez subjekta, bez „es”? (vairāk…)

Uztvert pasauli tādu, kāda tā ir

Jautājums: Vai var teikt, ka kolektīvā apziņa ir kvalitatīvi jauns līmenis, un, ka kabala nodarbojas ar to, ka māca cilvēkiem iziet jaunā realitātes uztveres līmenī?

Atbilde: Nē, es tā neteiktu, tāpēc ka šajā gadījumā apziņai jābūt absolūti pretējai pasaulīgajai apziņai.

Ja mēs visu saņemam sevī un mūsu dabiskajās sensenajās vēlmēs sajūtam šo attēlojumu, kā, piemēram, fotoaparātā, tad kabalistiskā uztvere ir absolūti citāda. (vairāk…)

Sava „es” izzināšana

Jautājums: Es kaut ko sajūtu, tai skaitā arī sevi. Kas ir „es”, kur es sevi sajūtu?

Atbilde: „Es” ir tas, ko es sajūtu, kas līdzinās mani ieskaujošam laukam. Šī sajūta ir visiem: vismazākajai daļiņai, atomam, kaķim, bērnam, cilvēkam. Citādāk tie nespētu uztvert lauka ietekmi un tam pakļauties. (vairāk…)

Es eksistēju vai nē?

Jautājums: Manis nav, ir tikai Radītājs. No otras puses, es eksistēju tikai tad, kad atšķiros no Viņa, vai tad, kad ar Viņu saliedējos? Es eksistēju vai nē?

Atbilde: Mēs eksistējam. Par to nav nekādu šaubu.

Taču kādā veidā, lai mēs savienojamies ar Radītāju? Tādēļ sevī ir nepieciešams radīt īpašu maņu orgānu, kurš spēj just to, kas ir ārpus mums. Tāpēc, ka Radītājs atrodas ārpus mums, mēs Viņu pašlaik nejūtam. (vairāk…)

Pasaules evolūcija – mūsu iekšējā attīstība

Ir ļoti svarīgs precizējums mūsdienu materiālistiskajai realitātes uztverei, atbilstoši kurai pasaule ir evolūcijas procesa rezultāts, pakāpeniska matērijas attīstība no atoma. Šādi domā mūsdienu cilvēks, pamatojoties uz zinātnes sasniegumiem divdesmitajā gadsimtā.

Taču „Desmit Sefirotu Mācība” skaidro, ka visa realitāte tika radīta ar vienu domu, kura turpina darboties. „Būtībā šī doma ir cēlonis un darbība, un gaidāmais atalgojums un visu pūļu būtība.” (vairāk…)

Reāla iespēja pamosties

Cilvēce izskatās kā niecīgs smilšu graudiņš bezgalīgā Visuma dzīlēs. Taču patiesībā viss šis Visums vispār neattiecas uz garīgo. Tajā nav neviena punkta, kas piederētu garīgai pasaulei un tāpēc tas neieņem nekādu vietu īstajā realitātē. (vairāk…)

Pāreja no pasaules pasaulē

Mēs visi atrodamies stāvoklī „izraidīšana” – tā ir izraidīšana no Radītāja, augstākās, garīgās pasaules sajūtas un izzināšanas. Pastāv tikai divi stāvokļi: izraidīšana un atbrīvošanās.

Atrodoties stāvoklī, kad Radītājs ir slēpts, mēs nonākam tādā realitātē, kāda tā tēlojas mums tagad, tas ir, laicīga un mainīga, kuru ietekmē dabas likumi.

Taču eksistē garīgā realitāte, kurp mēs varam pacelties. Tur darbojas cita laika ietekme un nosacījumi un mēs nonākam virs jēdzieniem laiks, kustība un telpa. (vairāk…)