Category Archives: Realitātes uztvere

Kā nesajukt prātā dzīvojot divās pasaulēs vienlaicīgi?

Jautājums: Kā nesajukt prātā dzīvojot divās pasaulēs vienlaicīgi, redzot divas realitātes vienlaicīgi: izkropļoto un īsto?

Atbilde: Neuztraucieties, jūs nesajuksiet prātā. Lieta tā, ka kabalā tas nekad nenotiek, tāpēc ka jūs ķeraties pie dabas avota, pasaules avota, eksistences avota, pie Radītāja, un tāpēc šeit nevar būt nekādu izkropļojumu. (vairāk…)

Doma ir augstākais spēks

Jautājums: No kāda materiāla sastāv doma?

Atbilde: No spēka. Mēs protams varam redzēt kaut kādu domas iedarbību oscilogrammās utt., taču tās nav domas, bet gan to ierosināto procesu sekas. (vairāk…)

Garīgās attīstības sekunde

Jautājums: Garīgie stāvokļi mainās ļoti bieži. Vai tas nozīmē, ka kabalā laiks skrien ātrāk kā materiālajā pasaulē?

Atbilde: Protams. Ja cilvēks garīgi attīstītos tādā pat tempā kā materiālajā pasaulē, mums būtu jāevolucionē vēl miljoniem gadu. Un arī tad nezinu, vai tas vispār būtu iespējams. (vairāk…)

Šīs pasaules dzelzs šķērssiena

Pa labi Radītājs, atdeves īpašība, pa kreisi mēs, saņemšanas īpašība. Taču pa vidu starp mums šī pasaule, šķērssiena. Radītājs veido sienu, taču mums tā ir jāpārņem: pakāpeniski mazām porcijām jāpārnes to no apslēptības atklātībā. (vairāk…)

„Sagatavo sevi priekštelpā, lai ieietu zālē”

Viedie ir sacījuši: „Šī pasaule līdzinās priekštelpai pirms nākamās pasaules. „Sagatavo sevi priekštelpā, lai ieietu zālē”.

Lieta tā, ka dzīve sākas pēc mūsu egoisma nāves, kad rodas patiešām eksistējoša mūžīga stāvokļa, pasaules, Radītāja sajūta. (vairāk…)

Kāpēc cilvēce nezina par radīšanas nodomu?

Replika: Ja cilvēks nav lasījis Rabašu, Bālu Sulamu, viņš nezina par radīšanas nodomu. Lai gan tas šķiet savādi, jo cilvēce tik ļoti ir attīstījusies, veikusi daudzus pētījumus, taču līdz tam nav nonākusi.

Atbilde: Tāpēc, ka cilvēciskais prāts tam nav gatavs. Cilvēki runā par to, ka daba ir vienota, savstarpēji saistīta, taču cilvēks nespēj tam adaptēties, jo pats tāds nav. Cilvēks nav integrāli saistīts ar dabu, sabiedrību un tāpēc nespēj to izdarīt. Cilvēkam ir neintegrālas smadzenes, neintegrāla jūtība, uztvere. (vairāk…)

Solis pa kreisi, solis pa labi = solis uz priekšu

Izveidot jaunus maņu orgānus, lai atklātu garīgo pasauli nozīmē izveidot starp mums savstarpējās saiknes, kurās mēs spēsim atklāt Radītāju un tādējādi sniegt Viņam baudu. Šo jauno uztveri dēvē par „ticību, kas augstāka par zināšanām”, Binas līmeni, atdevi, altruistisku nodomu.

Gatavojot mūs šādai labošanai Radītājs pakāpeniski slēpj garīgās pasaules, nolaižot tās līdz šīs pasaules līmenim, kur spēj eksistēt radījumi un sašķeļ kopīgo dvēseli daudzās daļās. (vairāk…)

Īstenā un šķietamā vadība

Mēs redzam realitāti no sevis uz āru, atrodoties Radītājā, augstākajā spēkā, izņemot kuru nekā cita nav. Mēs eksistējam zināmā realitātē, kas ir ieskauta mūsu egoisma čaulā, caur kuru Radītāja vietā redzam kaut kādas citas ainas un formas – iedomātu realitāti, izzūdošu, īslaicīgu pasauli.

Nepieciešams censties neitralizēt šo aizsedzošo ekrānu, kurš attēlo un mūs maldina, it kā mēs redzētu lielu pasauli, un tajā kaut kādas kustības, darbības, nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu, cilvēkus. (vairāk…)

Kas pār mums valda?

Cilvēce attīstās no egoisma palielināšanās. Tāpēc kopš ARI laikiem un mūsdienās mēs kļūstam derīgi egoisma labošanai, tāpēc ka egoisma attīstība ir sasniegusi tādu stāvokli, kad tas mums sāk traucēt.

Mēs ienākam krituma un citu apspiešanas periodā, kad pasaule ir apdraudēta, ja ne ar pilnīgu iznīcināšanu, tad vismaz tai draud krīzes, kurām mūsdienās ir jāparādās. Un nekāds prāts pret mūsu ierobežoto egoismu nepalīdzēs. (vairāk…)

Paplašināt uztveres robežas

Tādēļ, ka nav darbinieka, kurš strādātu bez jebkāda mērķa, bez šaubām arī Radītājam bija radīšanas mērķis, kas paveras mūsu acu priekšā.

Un no visas šīs realitātē eksistējošās daudzveidības īpašs svarīgums ir sajūtai, kas raksturīga dzīvnieciskajai pasaulei, kad katrs no dzīvniekiem sevi sajūt eksistējošu, taču vissvarīgākā no sajūtām ir saprātīga sajūta, kas ir dota tikai un vienīgi cilvēkam, pateicoties ciešanām un tuvākā sarūgtinājumam. (vairāk…)