Šodien līdz manīm nonāca tavas vēstules vārdi un redzu vienu tajā: tavas milzīgās bailes, lai tikai es neattālinātos no tevis mata resnumā.Tomēr iezīmēts ienākošajos šajā pasaulē un tiek dota atļauja… piesaistīt patieso pilnību uz citu pusi. Un šīs lielās bailes jāvērš pret sevi pašu, sekojot, lai vienmēr un visos laikos neattālinātos tava sirds no manis ne par mata tiesu – tā vietā, lai baidītos, ka tikai mana sirds neattālinās no tevis un censties izlabot to, kas ir pilnīgs un nekad netiks izjaukts, nepiegriežot vērību šķelšanās vietai, kura tā arī paliks sabojāta. Zināju, ka arī šie vārdi būs tev neskaidri un tu nesapratīsi, no kurienes tie nāk, bet izpriecas stundā vari nodomāt ko citu, nedod Dievs.Stipri smeldz mana sirds par tevi, dārgais mans, vēlmē slacīt tavu kaklu ar īstenības lāsi, kalpošana kurai netiek uzskatīta par pienākumu nevienā no 613 orgāniem, kuri sastāda cilvēka ķermeni. Cik reižu to esi sapratis no manis teiktā un neskatoties uz to, katrreiz, kad pietuvinu tev īstenības vārdus, tu visiem spēkiem cīnies ar mani.Garīgā daba tāda, ka tas, kurš atrodas saplūsmē ar Radītāju, jūtas attālināts no tā, viņš šaubās un cieš mokas, un dara visu iespējamo, lai sasniegtu saplūšanu.Jo gudrais jūt, ka ir pretējs tam, kurš netiecas pēc saplūsmes ar Radītāju, bet jūtas apmierināts un piepildīts, jo nerūpējās par labošanās sasniegšanu, dēvētu par centieniem un skumjām, jo „muļķis nesajūt”. Līdzīgi tam, kā aklajam kopš dzimšanas nav iespējams paskaidrot akluma būtību, vienīgi padarot viņa acis spējīgas redzēt gaismu. Izzini un izpratīsi. (vairāk…)

Filed under: Bāls Sulams, Mācāmies kabalu - Nav komentāru→

“Šamati” rakstus Bāls Sulams neuzrakstīja kā darbus, kuros rakstītājs pārbauda katru vārdu.
Tās ir viņa sarunas kopējo maltīšu laikā un sapulcēs ar skolniekiem, kuras Rabašs (viņa dēls un pirmais skolnieks) klausījās un pēc tam iznākot ārpusē pierakstīja.
Bāls Sulams neatļāva neko pierakstīt viņa klatbūtnē – un nodarbībās arī nē! Tāda pieeja pastāvēja visā Kabalas vēstures laikā, līdz pat mūsdienām.
No paaudzes paaudzē neviens no kabalistiem nekad nepierakstīja nevienu vārdu nodarbību laikā. Bija aizliegts rakstīt!
Jo skolnieks saņēma “mutisko” Toru, no skolotāja “mutes”. Viņš uztvēra attiecīgi tam, ko dzirdēja un asimilēja. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Mācāmies kabalu, Skolotājs un skolnieks - Nav komentāru→