Kategorija arhīvs: Kustība „Savstarpējais galvojums”

ARI institūts: tikšanās ar ANO

Otrdien ARI institūta valdes loceklis un Ziemeļamerikas filiāles direktors Sets Bogners tikās ar ANO Ģenerālā sekretariāta štata darbinieku Pan Gi Muna kungu.

Šajā sanāksmē, kas notika pēc manas sarunas septembrī ar Ģenerālā sekretāra pirmo vietnieci Ašu Rouzu Migiro kundzi, viņš iepazīstināja ar ARI zinātniskās izpētes institūta izstrādātu integrālās apmācības kursu, kas domāts vispasaules auditorijai.

Viņš arī iepazinās ar mūsu vēstījumu, kurā teikts, ka tuvojošā krīze varētu būt atspēriena punkts iespējai izraisīt sociālās un globālās pārmaiņas.

Sākot ar 2012. gada 1. janvāri sākas ANO Ģenerālā sekretāra Pan Gi Muna vadības otrais termiņš, kurā izglītības tēmai tiek iedalīta vissvarīgākā vieta. (vairāk…)

Ko darīt, kad visiem taisnība

Bāls Sulams „Gribas brīvība”: Jo vairāk nesaskaņu un pretrunu, jo lielāka kritika, līdz ar to lielākas zināšanas un prāts. Tad rodas iespēja vislabākajā veidā analizēt un noskaidrot tos vai citus jautājumus. Turklāt visas neveiksmes un prāta degradācija notiek tikai nepietiekamas kritikas un nepietiekamu pretrunu dēļ.

Tādējādi ir acīmredzams, ka panākumu pamats materiālajā līmenī, – pēc iespējas lielāka sabiedrības apvienošanās. Turklāt sekmīgas izaugsmes pamats izglītības un viedokļu jomā, – tās ir atšķirības un pretrunas.

Mēs redzam, ka šie divi pretmeti ir savstarpējais viens otra atbalsts. Atdalījumam un vienotībai jābūt sabalansētiem, tā lai tie neatceltu, bet tieši atbalstītu viens otru. Un tad starp tiem mēs rodam vidējo līniju, kura tos abus satur vienlīdzīgā mērā. Ne divu galējību pusītēm, bet visam atdalījumam un visai vienotībai rezultātā jāsaplūst vienkopus. (vairāk…)

Kad brīvība sliktāka par nebrīvi

Vadītājs: Man ir daži paziņas, kuri dzīvo tieši tā, kā jūs aprakstījāt. Tie ir vidēja gadagājuma cilvēki, kuri sev radījuši šo kokonu. Jūs vēlaties sacīt, ka viņi nespēs mierīgi dzīvot savā dzīvoklī iekšējās trauksmes sajūtas, nemiera dēļ?

Atbilde: Tas ir nevien iekšējais nemiers, bet arī ārējais. Mēs virzāmies uz to, ka pasaule atbrīvojas no liekās rūpniecības, un vairāk kā puse strādājošo cilvēku šodien vienkārši nav vajadzīgi kā strādnieki. Viņi nonāks pilnīga tukšuma stāvoklī, jo pieraduši būt par vergiem.

Tā dzīvo praktiski visi planētas iedzīvotāji. Cilvēks sešos no rīta iznāk no mājām, „paķer” līdzi bērnu, ja tas viņam ir, pa ceļam „iemet” bērnudārzā, brauc uz darbu, atgriežas no darba, paņem savu bērnu un vēl ieskrien supermārketā. Vakarā laulāto rīcībā ir pusstunda, lai nomazgātu bērnu, noliktu gulēt, apēstu kādu pusfabrikātu, – un viss, ar to diena beidzas, rīt – tas pats. (vairāk…)

Kā pasargāties no dabas?

Mums ir ko pateikt cilvēkiem, kuri gatavi noklausīties paskaidrojumus.

Liksim kārtis uz galda un reāli novērtēsim situāciju, runājam mēs. Pirmais: mūs vada daba, un mēs atrodamies tās sistēmā. Paši redzat: neskatoties uz visiem mēģinājumiem, mēs nepārvaldam pasauli, to vada noteikta programma, kas darbojas ar noteiktu spēku palīdzību. Galarezultātā šie spēki mūs vada.

Otrais: virzoties tādā veidā, mēs nezinām, kur nokļūsim. Kā atšifrēt mūsu attīstības programmu? Kā to kontrolēt? Vai nedaudz to „pasaldināt”? Piemēram, šodien Eiropas līderi nevar pasaldināt rūgtos zāļu graudiņus, kas izrakstīti Eirozonai. Viņi jau gatavi uzskatīt par kļūdu visu šo kopējo tirgu. Taču par kādu kļūdu var iet runa, ja viss ir ielikts programmā? Kas notika, tas notika un neko nevar darīt. Nožēlot notikušo pagātnē ir vienkārši muļķīgi. (vairāk…)

Mūsu problēma nav ekonomika

Jautājums: Kā raksta Bāls Sulams rakstā „Galvojums”, man ir jārūpējas par visu mūsu tuvāko vajadzībām kā par savām. Es savas vajadzības nespēju apmierināt. Kā man tikt galā ar citu cilvēku vajadzībām?

Atbilde: Sākot patiešām rūpēties vienam par otru, dabiskā veidā mēs atbrīvojamies no liekā. Ja es pilnībā tiecos uz atdevi tuvākajam, tādā gadījumā, cik tad man nepieciešams pašam? Tieši tik daudz, lai būtu iespēja dot. Man pietiek ar nepieciešamo, turklāt manī ir neizsīkstošs ​​enerģijas avots. Mani atbalsta gaisma, nevis maza tās dzirkstele, – un tāpēc pazūd visas problēmas.
Izlabotā sistēmā gaisma nodrošina visu. Mēs domājam, kā izveidot jaunas attiecības, kā aprēķināt, cik katram nepieciešams, kā izdziedināt agonizējušo ekonomiku… Un patiesībā, vispirms mums ir nepieciešams laboties. Kā raksta Bāls Sulams, jauno sabiedrību lielākoties jāveido izlabotiem cilvēkiem. (vairāk…)

Pasaule atmostas

Jautājums: Šodien cilvēki visā pasaulē atmostas un sāk runāt par apvienošanos. Kāpēc tas notiek?

Atbilde: Tas izriet no iekšējās sajūtas. Cilvēks var mācīties desmit gadus, katru dienu klausoties par to, cik svarīga ir vienotība, – un viss veltīgi. Ja nav vajadzības, viņš neko nesaklausīs.

Taču neviļus iestājas brīdis, kad viņš sāk to saprast no iekšienes, dabiskā veidā. Negaidīti viņā dzimst jauna sajūta: izrādas mēs visi esam savstarpēji saistīti, visi esam saliedēti, un mums ir nepieciešams sociālais taisnīgums, nepieciešama taisnīga sadale, mums jānonāk pie līdzsvara vienam ar otru un ar dabu, – pretējā gadījumā dzīve vienkārši beigsies. (vairāk…)

Mēs – apgaismotāji

Jautājums: Daudzi pasaulē propogandē saliedētību un rūpes par tuvāko. Kā mums ar viņiem apvienoties?

Atbilde: Mēs ar viņiem neapvienojamies. Ir ne mazums apveltītu ar labu sirdi, kuri brīvprātīgi strādā slimnīcās, palīdz trūkumcietējiem, piedalās labdarības organizāciju un fondu darbībā. Viņi palīdz cilvēkiem, un tas ir ļoti labi. Kā raksta Bāls Sulams, un kā apgalvo socioloģiskie pētījumi, aptuveni 10% cilvēces ir pārņemti ar altruistisku vēlmi.

Taču šodien pirmoreiz vēsturē iestājies lūzuma brīdis, un cilvēks ir jāapmāca tās pasaules likumiem, kurā viņš ienāk. Mūsu uzdevumā neietilpst ne kārtējā egoisma pasaldināšana, ne žēlastības dāvanas nabagajiem, ne arī kosmētiska resursu pārdale par labu trūcīgajiem. (vairāk…)

Nesalīdzināmi dažādi

Bāls Sulams „Miers pasaulē”: Pilnīgi dabiski, ka visi nespēj strādāt vienādi.Vienmēr atradīsies tas, kurš, būdams vājāks, vienas darba stundas laikā pieliek daudz vairāk pūļu, nekā cits divās stundās vai vairāk. Tādējādi nav iespējams balstīties uz cilvēka pielikto pūļu kritēriju, jo tās nav novērtējamas.

Sociālā taisnīguma meklējumos, mēs nevaram balstīties uz darba stundām, jo visi cilvēki ir dažādi. Objektīvi novērtēt cilvēka pūles mēs arī neesam spējīgi. Cilvēku panākumi mums neko neizsaka, tāpēc ka viens piedzimis aprobežots, bet cits – gudrs, viens – slinks, bet otrs – darbīgs utt. Iedzimtība nav ne cilvēka vaina, ne arī viņa nopelns. (vairāk…)

Magnāts kā sitamais zēns

Es nesaprotu cilvēkus, kuri iznāk uz ielām un pieprasa, lai viņiem kaut ko dotu. Uz kāda pamata? Ja tu būtu mans bērns, tad cita lieta. Tomēr tas nebiju es, kas izsauca tavu nākšanu pasaulē – tad kāpēc man būtu tevi jānodrošina?

Pat ja arī esmu magnāts. Un tad? Es nopelnīju savu naudu – un kāds tev ar to sakars? Kas šeit neatbilst taisnīgumam? Kas nav pēc likuma? Kāpēc no manis kaut ko pieprasa? Kāpēc man ir jākautrējas par savu peļņu, savu statusu?

Ņemsim, piemēram, sportistu, kurš divdesmit gadus nodarbojās ar sportu, un pārpumpēja ar trenažiem metāla tonnas. Lūk, viņš stāv kā muskuļu kalns, lepni skatoties uz apkārtējiem. Piepeši pie viņa pienāk manifestanti un pieprasa „nopūst” daļu no tā, ko viņš uzpumpēja. Kā viņš uz to paskatīsies? (vairāk…)

SMS no sirds uz sirdi

Mēs vienmēr domājām, ka mūsu savstarpējās attiecības analoģiskas attiecībām, kas darbojas nedzīvajā, augu un dzīvnieku dabā. Dabas sakariem mēs pievienojam savus personīgos: precamies, noslēdzam tirdzniecības un rūpniecības līgumus, pelnam viens no otra… Mēs uzturam šajā pasaulē ierastos materiālos sakarus, kuri balstās uz egoistisku vēlmi, – tā, lai ievērotu savas intereses, taču lai arī „neaprītu” viens otru, lai gūtu baudījumu, un tajā pašā laikā sadzīvotu.

Visi šie sakari, tajā skaitā arī virtuālie, līdz šim bija pilnīgi pārredzami un kontrolējami. Piemēram, mēs vadījām ekonomiku ar zinātnes un statistisko datu palīdzību. Patiesībā materiālie sakari veidojas kā papildinājums dabiskajiem. Tie – evolūcijas sekas. Katra paaudze sev veido aizvien jaunus sakarus starp cilvēkiem.

Un, lūk, patreiz mums pirmoreiz jāatzīst tas fakts, ka esam savstarpēji saistīti domās. Jau ir pētījumi, kuri to apliecina, taču domu sakari vienalga mums ir apslēpti. Runa iet nevis par datu nodošanu ar bezvadu sistēmas palīdzību, kas tiek veikts ar mūsu  pilnīgu kontroli saskaņā ar izpētītajiem fiziskās pasaules likumiem. Pār domu saistošajiem pavedieniem mums nav varas un tikai pēc atsevišķām ārējām pazīmēm, pēc sekām daudzkārt zemākajos līmeņos, mēs atklājam, ka esam savstarpēji saistīti domās. (vairāk…)