Noslēdzas 2021. gads, klāt jau 2022., un visi vēlas zināt, ko jaunais gads mums nesīs, vai tas sniegs atelpu no problēmām, kuras pēdējā laikā mums uzbrūk?
2021. gads izcirta milzīgu robu daudzu cilvēku dzīvē, nesa bailes, neziņu, katastrofālas izmaiņas dabā, satrieca ekonomiku, veselību – visas dzīves jomas. Kā iespējams visas šīs izmaiņas ievirzīt tādā lūzuma punktā, no kura sāksies jauna dzīve? (vairāk…)
Garīgais darbs spēj nest iedvesmu un baudu vēl pirms cilvēks nonāk līdz Radītāja atklāšanai, ja vien mēs viens otru ietekmējam ar mērķa diženumu un grupas svarīgumu. Un tas viss tās krīzes fonā, kuru mēs redzam pasaulē – izmisums un apmulsums, kas aptvēris cilvēci.
Ja iepriekš bija nosacīti mierīgi un veiksmīgi dzīves periodi, kad cilvēki varēja ceļot, izklaidēties, tad šodien visi atrodas bailēs par savu tagadni un nākotni, un jau ir pieraduši dzīvot zem šāda spiediena no dabas puses. Vulkānu izvirdumi, ekstremāls karstums vai aukstums, plūdi, zemestrīces, kari, epidēmijas – it kā visa daba būtu sacēlusies pret mums. (vairāk…)
Replika: ANO ģenerālsekretārs nosauca sešas problēmas, kas ved cilvēci bezdibenī.
Pirmā – stabils miera trūkums. Otrā – klimata pārmaiņas. Trešā – nevienlīdzība starp valstīm. Ceturtā – dzimumu līdztiesības jautājumi. Viņš saka, ka valstīs, kur vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi, valda miers un stabilitāte. (vairāk…)
„Es horizontu pārvaru neapstājoties” – šādi Vladimirs Visockis noslēdz vienu no savām pazīstamākajām dziesmām. Dziesmu par sacīkstēm, kurās nav iespējams uzvarēt, taču nav iespējams arī apstāties. Mūsu laikmets it kā papildina šo finālu ar jaunām rindām.
Jaunumi un analītika mūsdienu pasaulē ir nebeidzama negatīvisma translācija. Krīzes, konflikti, draudi, karu un katastrofu scenāriji. Daudz ko vērta ir viena vien Holivuda ar tās apokalipšu un antiutopiju lavīnu. Pat ja mēs no šiem plūdiem aizmūkam pa stūriem, tie mūs jebkurā gadījumā laiku pa laikam pārņem. Kas tajā ir vairāk: reālijas vai „šausmenes”? (vairāk…)
Mums nav citas iespējas: mums ir jāiegūst atdeves spēks papildus egoistiskajam saņemšanas spēkam, kuru mums devusi daba. Un tad mums rokās būs gluži kā divi groži, ar kuriem mēs spēsim vadīt pasauli un savu dzīvi.
Taču, kur ņemt šo atdeves spēku? Šis spēks eksistē dabā, taču mums tas absolūti nav raksturīgi. Cilvēks ir radīts tikai ar vienu egoisma spēku un rūpējas tikai par saņemšanu. (vairāk…)
Jautājums: Cilvēces attīstības process nav nejaušs?
Atbilde: Nekādā gadījumā! Vai jūs esat redzējuši dabā kaut ko nejaušu? Mums tikai tā šķiet, tāpēc ka mēs nesaprotam dabu. Patiesībā visi tās likumi ir precīzi determinēti. (vairāk…)
Jautājums: Kādā veidā mēs varam apvienoties? Ambiciozam, no dabas stipram cilvēkam nav nekas nīstamāks, kā sociālā vienlīdzība.
Atbilde: Viņš var palikt tāds, kāds viņš ir. Neviens viņam neko neatņem. Kurš viņam liedz būt bagātam? Kurš viņam liedz sevi realizēt politikā, mākslā, zinātnē – vienalga kur? Kāpēc viņam jānolaižas vidusslāņa līmenī? Nevajag. (vairāk…)
Mēs atrodamies galīgās labošanās beigu etapā, kuru dēvē par „pēdējo paaudzi”, un tāpēc mums vienam otrs ir jāmodina. Citādāk daba dienu no dienas pastiprinās uz mums spiedienu parādot, ka mēs atrodamies ļoti nopietnā un bīstamā procesā.
Mēs esam izlutināti un nesaprotam, ka pietiek tikai ar nelielām izmaiņām dabā, lai mēs sāktu mirt no bada, dedzinošas svelmes un katastrofāliem plūdiem. (vairāk…)
Pasaule ir nonākusi tik smagā stāvoklī, kas to piespiedīs virzīties apvienošanās virzienā, pasaule to vēlas vai nē. Uz to mūs virza no augšienes, un ja mēs nevēlēsimies savienoties, tad apvienošanās jeb kurā gadījumā sāks realizēties. Taču mēs sajutīsimies tam pretēji un sev piesaistīsim lielas ciešanas un bēdas.
Tas līdzinās vecāku attieksmei pret bērniem: ja bērni ir draudzīgi un paklausīgi, tad vecāki ar viņiem apietas maigi. Taču, ja bērni uzvedās slikti, tad vecākiem nākas viņus sodīt, lai izlabotu un bērni to izjūt kā ļaunumu. (vairāk…)
Jautājums: Vienā traktātā es uzdūros postulātam: „Konkurences augstākā forma ir sadarbība”. Kā jūs uzskatāt, vai tas būtu dzīvotspējīgs, ja to ieviestu?
Atbilde: Tā, protams, ir lieliska kabalas ideja, tāpēc ka konkurence notiek iekšēji pašā cilvēkā. Cilvēkam ir jāpaceļas virs sevis, virs sava egoisma, lai savienotos ar citiem vienā kopīgā veselumā.
Tad mēs savstarpēji atklāsim milzīgu kopīgu spēku, kas mums sniedz absolūti jaunas iespējas, lai realizētos, izzinātu. Mēs ieraudzīsim citu telpu, citas iespējas, tāpēc ka, pieņemsim, apvienojoties desmit cilvēkiem, viņi jūtās kā viens kopīgs veselums. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei
E-pasta abonēšana