Pasaule pakāpeniski pieņem jaunu veidolu. Koronavīruss, kurš pašlaik pasaulē izplatās, ir sekas tam, ka mēs neejam kopsolī ar laiku. Mēs esam pēdējā paaudze, tas ir – pirmā paaudze, kurai izlabojoties jāpaceļas atdeves līmenī.
Taču atdeves līmenis tiek dēvēts par „ticību virs zināšanām”, proti, atdeve augstāk par saņemšanu. Tādēļ nepieciešams pavērot, vai mēs šai prasībai atbilstam. (vairāk…)
Mūsdienās dabas līdzsvara saglabāšana ir īpaši aktuāla. Pret iejaukšanos dabā uzstājas tās aizstāvji, ekologi, „zaļie” – kā tikai nav. Viņi cīnās par to, lai mēs nesūknētu naftu, nededzinātu degošos materiālus utt.
Mēs ar dabu darām briesmīgas lietas. Taču pats galvenais nav tas, ka mēs iznīcinām augu valsti, rokam kanālus, nogalinām dzīvniekus, būvējam atomelektrostacijas, izmēģinām bumbas, tās spridzinot apakšzemē un virszemē. (vairāk…)
Karantīnas dēļ daudzi žēlojas, ka jūtas izolēti, it kā nokļuvuši melnajā caurumā. Taču jāsaprot, ka visa mūsu pasaule, visa Galaktika, Visums atrodas melnajā caurumā. Neko nepadarīsi, tas ir fakts. Tāpēc nav nekas ārkārtējs, ka arī tu jūti šo tumsu.
Vai ir saikne starp materiāliem notikumiem, kas notiek pasaulē dēļ koronavīrusa epidēmijas, un mūsu iekšējām izmaiņām? Mēs visi sākam no šīs pasaules, no dzīvnieciskā stāvokļa, un iesākumā mūsos nav nekā garīga.
Taču negaidot atnāk vīruss un mums palīdz. Es nerunāju par ciešanām, kas pavada šo procesu, bet tikai par rezultātiem, kas attiecas uz garīgo. Mūsu dzīvē nav iespējams tikai vinnēt un ne ar ko nesamaksāt. (vairāk…)
Bailes, kas šobrīd apņem un paralizē cilvēku, izraisa nevis viņa šodienas stāvoklis, bet domas par to, kas notiks tālāk.
Tomēr nav vērts tā uztraukties, mēs taču visi atrodamies augstākā spēka vadībā, un viss noritēs pēc viņa plāna. Un tam nav nekāda sakara ar reliģiju. Reliģisks cilvēks nejautā par dzīves jēgu. Viņam nav šaubu par to, ko nepieciešams darīt. Kabalas zinātne mūsos pamodina jautājumus, kādu nav reliģijā. (vairāk…)
Cilvēce ir absolūtā panikā, pateicoties koronavīrusam, kurš piespiež mūs apstādināt visu ražošanu, visu tirdzniecību, paralizē un bloķē veselas valstis.
Taču parastais cilvēks vispirms domā par savu ģimeni, par bērniem, par to, ko viņiem rīt dot ēst. Viņam vairāk par visu rūp, kā izdzīvot. Un tas ir iemesls, kāpēc pasaule ir ar mieru sastingt, it kā sakot: „Tagad parūpēsimies par dzīvību, bet pēc tam atjaunosim rūpniecību un ražošanu”. (vairāk…)
Koronavīruss ir sekas nepareizām attiecībām cilvēku starpā. Dabā viss ir harmoniski savienots: elementārdaļiņu līmenī, tas ir, nedzīvās matērijas, augu un dzīvnieciskajā līmenī.
Šajos līmeņos katrs izmanto citus, ja būs radusies nepieciešamība, tik, cik to prasa viņa dabiskais instinkts. Vilks noķer un apēd aitu nevis tāpēc, ka vēlas tai nodarīt ļaunu. Vienkārši viņam nepieciešams ēst, lai izdzīvotu. taču pēc tam, kad vilks ir paēdis, viņš neaiztiks citas aitas. Viņam nerodas nekāda vēlēšanās tās nogalināt. (vairāk…)
Vispārēju uzmanību piesaistījušais koronavīruss patiesībā, šķiet, tikai bērnu spēlīte, salīdzinot ar katastrofām, kādas draud nākotnē. Piemēram, pakāpeniska Zemes magnētisko polu nobīdīšanās draud novest līdz pēkšņām izmaiņām, kā rezultātā atgriezīsies ledus laikmets.
Kādēļ mēs tā uztraucamies par kaut kādu vīrusu, kurš nav nekas salīdzinājumā ar tālāko notikumu attīstību? Lieta tā, ka koronavīruss trāpa katram individuāli. Turpretī, ja tuvotos sasalums vai okeāns paceltos par vairākiem metriem, es šo efektu nesajutīšu individuāli sevī, pārbaudot savu temperatūru vai pulsu. (vairāk…)
Kādu prognozi var dot koronavīrusa epidēmijas attīstībai, vai tā izplatīsies tālāk pa pasauli vai to varēs apstādināt? Šeit ir vairāki aizsardzības līmeņi.
Vispirms tas ir atkarīgs no kabalas zinātnes izplatīšanas, no tā, ka cilvēki kaut tikai dzirdēs par līdzsvaru un harmoniju pasaulē, par pareizām saiknēm cilvēciskajā sabiedrībā, par to, ka daba mūs piespiež to darīt, tomēr mūsu neatbilstība dabas likumiem rada visus šos vīrusus. To nepieciešams izskaidrot un izplatīt ar visu sociālo tīklu palīdzību. Viss ir mūsu rokās. (vairāk…)
Jo tālāk mēs attīstāmies, jo stingrāk daba pieprasa no mums saglabāt līdzsvaru starp saņemšanu un došanu. Taču mēs neesam spējīgi noturēt tos līdzsvarā tādēļ, ka, jo vairāk attīstāmies, jo vairāk ciešam.
Ne jau ļauni spēki mums uzbrūk, bet arvien vairāk pieaug disbalanss starp saņemšanas spēkiem un atdeves spēkiem. Saņemšanas spēks, vēlme baudīt nepārtraukti pieaug, taču nekompensējas, neizlabojas ar vēlmi dot. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei
E-pasta abonēšana