Category Archives: Kopīgā dvēsele „Ādams”

Par ko raksta kabalas pirmavoti

Garīgā pasaule dalās 125 pakāpienos. Katra Toras grāmata ir 25 pakāpieni. 5 grāmatas reiz 25 = 125 pakāpieni. Tie mums ir jāiziet, lai pilnībā izlabotu savu dvēseli, kas tika sašķelta tā dēvētās „Ādama grēkā krišanas” rezultātā.

Dvēseles salikšanas posms nozīmē, ka mums jāpārbauda kopīgās dvēseles visi saikņu mezgli. Tādēļ Radītājs it kā mums norāda, kam ir jābūt katrā no tiem, jo pašlaik mēs regulējam dvēseles savienojumu bloku jaunā līmenī.

Tas, par ko raksta pirmavoti (ARI „Dzīvības koks”, Bāls Sulams „Desmit Sefirot Mācība”, Zoar Grāmata), ir precīzi augstākie garīgie likumi. Tos nevar atcelt, mainīt, traktēt jebkādā citā veidā. Cilvēks, nonākot šajā līmenī, saprot, kas tas ir.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 17.12.2014.

Avots krievu valodā

Paaudze, dzīvojoša tūkstošiem gadu

Jautājums: Kas notiek ar cilvēka dvēseli, kad viņš nomirst?

Atbilde: Es kādreiz šo jautājumu uzdevu savam skolotājam Baruham Ašlagam. Un viņš atbildēja, ka tāpat kā tu vakarā noģērb netīro kreklu un nomet to mazgāšanai, tāpat dzīves beigās tu no dvēseles noģērb ķermeni un to izmet. Ķermenis sadalās, bet dvēsele turpina dzīvot.

Tu taču turpini dzīvot, noģērbjot no sevis veco kreklu, tieši tāpat tu dzīvo pēc tam, kad esi noģērbis ārējo ķermeni un to izmetis. (vairāk…)

Lielā sprādziena šķembu pasaule

Ikviens no mums ir sasistās tilpnes šķemba. Ja mēs savienotos kopā, tad pārvērstos Bezgalības pasaules Malhut un justos kā viena dvēsele, kas piepildīta ar bezgalīgu gaismu.

Taču notika sašķelšanās, jo Bezgalības gaisma ienāca Tās radītajā vēlmē un uzspridzināja to no iekšpuses, tādā veidā piepildot vēlmi ar visu savu Radītāja, Valdnieka spēku. Tādējādi Radītājs iesēja radījumā savu vēlmi sniegt baudu radītajām radībām. (vairāk…)

Izlabojot visus, tu izlabo sevi

No Bāla Sulama raksta „600 000 dvēseļu”: „Pat ja viens cilvēks pietuvināsies pilnīgas atgriešanās pie Radītāja stāvoklim, acumirklī atnāks valdnieks Mašiahs.” Tas ir, pat ja viens cilvēks paaudzē ir sasniedzis kopīgo dvēseli, viņš var izlabot visu savu paaudzi.

Jebkurš, kas izpildījis savu pienākumu, noņem vainu no visas savas paaudzes un var vairot savu lūgšanu, un aizstāvēt savu paaudzi, līdz izpelnīsies visas šīs paaudzes atbrīvošanos.

Rakstā „600 000 dvēseļu” Bāls Sulams izskaidro dvēseles uzbūvi, tā atrodas savā integrālajā, pilnības formā, visu daļu savstarpējā atkarībā. Patiesībā atsevišķu daļu nav, tā ir monolīta konstrukcija un tikai sava egoisma, sabojātības dēļ mēs redzam šo puzli salauztu, izmētātu uz visām pusēm. (vairāk…)

Maināmies mēs – mainās pasaule

Jautājums: Mēs maināmies tāpat kā kustas pasaule?

Atbilde: Pasaule kustas atbilstoši mūsu pārmaiņām.

Viss, ko mēs redzam, ir mūsu īpašību projekcija. Pieņemsim, patlaban es redzu septiņus miljardus cilvēku, turpretī pakāpeniskas savas garīgās izaugsmes rezultātā es tos redzēšu kā savas daļas. Ārējo apjomu, ķermeņu, seju vietā es sākšu sajust viņu iekšējo struktūru, iekšējās īpašības, iekšējo garīgo būtību.

Mēs kā smalki rasas pilieni sāksim saplūst kopā vienā lielā pilienā un savā vienotībā nonāksim pie vienota garīgā organisma, kas dēvēts par „Ādamu” – līdzīgs Radītājam.

No nodarbības par tēmu „Grupa un izplatīšana”, 22.10.2013

Avots krievu valodā

Zoar Grāmatas lielais noslēpums

Visu savu apzināto vēsturi cilvēks mēģina salikt puzli un redz, ka to salikt nespēj. Nekas nesavienojas, viss tikai nāk viņam par ļaunu un viņš dzīvo, nodarot ļaunumu citiem un jūt attiecībā pret sevi tādu pašu arī viņu attieksmi. Tūkstošu gadu garumā viņš pūlas savienot Universa antagonistiskās daļas, taču tās, protams, nesavienojas.

Jābūt savstarpējai ietekmei, savstarpējai iekļautībai kā puzlī, kad viena daļa ieiet otrā – brīvprātīgi, ar mīlestību, kā vīrietis sievietē. Tas arī tiek dēvēts par zivug (kopošanās). Taču tas var notikt tikai tad, ja viens otram ir kā papildinājums, katrs no mums attiecībā pret citu. Tādā veidā esam iekārtoti – miljardiem fizisko un garīgo iedobumu un izciļņu. Pie tam, n – dimensiju telpā, plaknē, neierobežotā plakņu daudzumā, kurā mums savstarpēji jāsavienojas vienā lodē. (vairāk…)

Tavās rokās radība, kas izjaukta rezerves daļās

Jautājums: Ko nozīmē būt par Radītāja partneri?

Atbilde: Sacīts, ka „Radītājs sāka radīšanas darbu, bet taisnie to pabeigs”. Mūsu uzdevums – paņemt visu, ko Viņš mums ir sagatavojis un pilnībā salikt kopā šo lego, visu puzli, atjaunojot Viņa sākotnēji radīto ainu. Tādā veidā mēs kļūstam Radītāja partneri.

Mēs saliekam kopā viņa radību, taču it kā atgriezeniskā formā. Savienojot visas radības daļas kopā, katrā detaļā mēs atklājam, no kurienes tā cēlusies un kāpēc radīta tieši tādā veidā, kādā veidā tā savienojas ar visām pārējām daļām, kas jādara, lai savienotos ar citām.

It kā mums priekšā atrastos izjauktas mašīnas rezerves daļu kalns, kuras haotiski sajaukušās. Un mēs nezinām, ar ko lai iesāk un kā savienot vienu detaļu ar otru. Taču šajā kalnā ir viss nepieciešamais, nekas netrūkst, izņemot prasmi uzzināt: kāpēc viss ir radīts tādā veidā, ar kādu mērķi, kas ar to visu ir jādara, lai šis mehānisms sāktu darboties? (vairāk…)

Kāpēc pieaug planētas iedzīvotāju skaits?

Krasnojarskas kongress, 2. nodarbība

Jautājums: Kā vienkāršā veidā paskaidrot cilvēkiem, kuri attālināti no kabalas, ka dvēsele ir mūžīga un nemainīga, neskatoties uz to, ka planētas iedzīvotāju skaits pastāvīgi pieaug?

Atbilde: Planētas iedzīvotāju skaits palielinās tāpēc, ka turpinās kopīgās dvēselēs šķelšanās. Ņemot vērā, ka arvien lielāka garīgā atbalsta trūkuma dēļ mēs pastāvīgi krītam, tad arī egoisms kļūst lielāks. Lai mums būtu vieglāk to izlabot, dvēseles daļiņas kļūst arvien mazākas. Pretējā gadījumā mēs netiksim galā ar tik milzīgu egoismu.

Dvēsele ir viena uz visiem, un mēs visi esam tās daļiņas. Tajā mērā, kādā mēs spējam pielāgoties viens otram, mēs atklājam šo īpašību, šo tilpni, ko dēvē par „dvēseli”.

No 2. nodarbības Krasnojarskas kongresā, 14.06.2013.

Avots krievu valodā

Pasaules izzināšana nozīmē izzināt cilvēku

Mums šķiet, ka pasaule it kā atrodas ārpusē, ārpus mums. Taču tā ir tikai ilūzija, kas mums dota, lai mēs spētu to labāk saredzēt. Ja pasaule neatrodas manī, bet ārpusē, tad es izturos pret to kritiski, vērojot to kā zem palielināmā stikla. Šādu palielinājumu man sniedz ego.

Ja es kādu mīlu, tad viņā nemanu trūkumus. Turpretī, ja es kādu ienīstu un nepieņemu, tad dabiski, ņemot vērā manu egoismu, katru sīkumu viņā pārvēršu lielā netikumā un visu traktēju vēršot uz apsūdzības pusi.

Taču patreiz nav svarīgi, kurā pusē es vērtēju: labajā vai ļaunajā – galvenais, ka tādā ceļā varu atklāt vairums papildu īpašību, ar lielāku atrisināšanas spēju. Tāpēc mūsu pasauli mēs redzam kā ārējo, lai gan tā pilnībā ir iekšēja. Es it kā no sevis būtu visu izmetis uz ārieni, lai detalizētāk sevi izpētītu, kā zem mikroskopa. (vairāk…)

Sašķeltais vienotības atspulgs

Bāls Sulams „Sešsimt tūkstoši dvēseļu”: Sacīts, ka pastāv sešsimt tūkstoši dvēseļu un katra dvēsele dalās vairums dzirkstelēs. Šeit ir jāsaprot: kā garīgais var dalīties daļās, ja sākotnēji bija radīta tikai viena dvēsele – Ādams Rišons?

Garīgais līdzinās hologrāfiskam attēlam, kura katra daļa ietver visu ainu, tikai samazinātā mērogā. Tas līdzinās tam, kā lūkoties uz kaut ko no attāluma vai tuvumā – tāda ir atšķirība starp daļu un veselumu.

Tātad, lai gan kopīgā dvēsele mums šķiet dalīta vairums dvēselēs, vairums cilvēkos, taču tā viena arī pastāv ikvienā cilvēkā, tikai dažādos „mērogos”. Šeit rodas jautājums: kāpēc starpība mērogos rada cilvēkiem šādas atšķirīgas uztveres „ainas”? Būtībā tu un es – viens un tas pats. Vienkārši mēs raugāmies uz vienoto dvēseli no dažāda attāluma. (vairāk…)