Kongress Prāgā, 2. nodarbība
Jautājums: Nav saprotams, kas ir mīlestība pret biedriem, mīlestība pret Radītāju. Kas ir mīlestība?
Atbilde: Mīlestība ir vēlme piepildīt otru ar to, kas ir labi viņam.
Viss pārējais ir absolūti egoistiska citu izmantošana. Viss ko mēs visapkārt redzam ir cilvēka vienam otra izmantošana. Un mēs to dēvējam par mīlestību. (vairāk…)
Kongress Sanktpēterburgā, 1. nodarbība
Viss nonāk lejup no Radītāja. Cilvēks par sevi neatbild, ne par to, kas notiek ar viņu, ne par savu reakciju uz notiekošo ar viņu. Kādā veidā viņš ir spējīgs noteikt savu rīcību, savu nākotni?
Garīgajā pasaulē visu nosaka apkārtējā sabiedrība. Cilvēkam nav nekas savs: vai nu tas, ko viņš saņem no Radītāja, vai tas, ko viņš saņem no grupas un tas nonāk pie Radītāja, bet viņš pats ir tikai kā mazs zobratiņš milzīgā mehānismā. (vairāk…)
Kongress Maskavā, 5. nodarbība
Jautājums: Kurā brīdī kabala kļūst par zinātni?
Atbilde: Kabala kļūst par zinātni, kad ar to nodarbojas kabalists. (vairāk…)
Kongress Maskavā, 4. nodarbība
Jautājums: Jūs teicāt, ka desmitniekam ir jākļūst kā vienam veselumam. Kas tas ir par stāvokli?
Atbilde: Viens veselums nozīmē, ka mēs katrs no savas puses pulcējamies kopā vienā veselumā, vienā īpašībā – savstarpējā atdevē. Un nav citas attieksmes ne pret Radītāju, ne vienam pret otru. (vairāk…)
Kongress Maskavā, 4. nodarbība
Kad es sāku strādāt ar grupu, man nepārtraukti rodas visa veida problēmas. Tādā veidā Radītājs man atklāj darbības lauku, lai es atrisinātu visas radušās problēmas, lai virs tām būvētu mīlestības tiltiņus, lai radītu nosacījumus Viņa atklāsmei grupā.
Tādējādi es sevi saistu ar pārējiem grupas locekļiem kā desmit sefirotās un dodu vietu Radītāja atklāsmei starp mums. (vairāk…)
Kongress Maskavā, 4. nodarbība
Nodarbojoties ar garīgo darbu mums ir jāievēro pirmais kabalas pamat principam: „Nav neviena cita, izņemot Viņu” – nav radījumu, nav nekā. Man ir darīšana tikai ar Radītāju un tikai es viens eksistēju un nepārtraukti atrodos iepretim Viņam.
No tā, ko Radītājs manī un ārpus manis demonstrē, es sāku uztvert, ka Viņš to visu rāda man, lai es iegūtu nepieciešamās sajūtas Viņa lielajai atklāsmei. (vairāk…)
Kongress Maskavā, 3. nodarbība
Lūgties nenozīmē noteiktā laikā sapulcēties kopā, raudāt, krist uz ceļiem un lūgt.
Lūgšana ir liela, mērķtiecīga, pareiza, kopīga vēlme, kura mūsos rodas, patiecoties augtākās gaismas – or makif (apkārtējās gaismas) iedarbībai. (vairāk…)
Kongress Maskavā, 3. nodarbība
Radītājs atrodas visur: pasaulē, cilvēcē, desmitniekā. Mēs atbilstoši savām īpašībām Viņu tur tikai atklājam. Pieņemsim, ka pie viena galda ir sapulcējušies desmit cilvēki. Radītājs atrodas starp viņiem un ir gatavs atklāties tiklīdz izveidosies pareizs savstarpējo attiecību tīkls.
Tāpēc mums nekas cits neatliek, kā ņemt papīra lapu un uz tās uzrakstīt, kas mums katram trūkst virzot to uz galda centru, lai šajā centrā izveidotos pareiza, īsta vēlme – tas, kas no radījuma tiek prasīts. (vairāk…)
Kongress Maskavā, 3. nodarbība
Pareiza lūgšana ir lūgšana par sabiedrību, tas ir, par desmitnieku, bet lūgšanas stāvoklim „par sevi” ir jābūt iekšēji no mana „es” izsvītrotam.
Cilvēks, kurš raida lūgšanu par desmitnieku ir šī desmitnieka pārstāvis un pirmais izpelnas kļūst par vadošo saplūsmē ar Radītāju. (vairāk…)
Kongress Maskavā, 3. nodarbība
Lūgšanai nav jābūt individuālai, subjektīvai. Tā ir vislielākā kļūda, tāpēc ka garīgajā pasaulē nekas tāds nevar būt.
Garīgā pasaule ir vispārējā sistēma, dēvēta par „Ādamu”, tikai skatoties kādā mērogā. Ja augšā šī sistēma sastāv no desmit sefirot, tad pēc tam tās mērogs attiecībā pret mums vienkārši samazinās un ne vairāk. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei