Mans prāts un manas jūtas, visas manas pašizpausmes, roka, kura raksta, ausis, kuras dzird, – viss manī iekārtots attiecīgi šai pasaulei. Ar savu esošo dzirdi es nevaru sadzirdēt eņģeļu dziesmu. Iespējams, kāds varbūt to dzird, taču tādā gadījumā viņš nav vesels. Esmu ierobežots noteiktā uztveres diapazonā un nespēju izrauties ārpus tā robežām.
Un attiecīgi es nevaru izpaust to, ko nesajūtu – parādības, kuras paliek ārpus maniem maņu orgāniem. Pieņemsim, esmu apgarots ar ideju par garīgo pasauli, manī kas notiek, kaut kas izpeld, uzliesmo… Taču, kā to izpaust? Gribot negribot es vēršos pie vārdiem analogiem, kas apraksta līdzīgas parādības. Piemēram, es stāstu par garastāvokļa augšupejām un kritumiem attiecībā pret kaut ko fiziskajā stāvoklī, taču nebūt ne īstenajos, garīgajos pacēlumos un kritumos.
Mēs vienmēr ņemam mūsu pasaules vārdus, jo citu vārdu mums nav. Turklāt, ja mēs izmantojam citus vārdus, piemēram AVAJa (הויה), tad mums tā ir „mantra”, slepenais kods. Mūsu pasaulē nav analogu līdzīgiem garīgajiem terminiem. Kabalisti līdz tiem nonāca, kad bija izzinājuši atbilstošas garīgās parādības un redzēja, ka to zari neaizsniedzas līdz mūsu pasaulei. Šeit nav Augstākā spēka (Elokim), nav „eņģeļu”. Un tas nozīmē, ka man jādod tiem nosaukumi, piešķirot attiecīgo spēku vārdus, vai arī jādod tiem nosaukumi, kuri nenāk no autentiskas uztveres. Un tad es ņemu šos nosaukumus no gaismu un tilpņu savstarpējās saiknes. (vairāk…)
Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabalas valoda, Realitātes uztvere -
Nav komentāru→