Sasist dzelzs šķērssienu sirdī
Bāls Sulams savu „Desmit Sfirotu Mācības priekšvārdu” sāk tā: „Es uzskatu par ārkārtīgi nepieciešamu uzspridzināt dzelzs sķērssienu, kura mūs atdala no Kabalas zinātnes kopš Tempļa nopostīšanas laikiem un līdz mūsdienu paaudzei, izraisot bailes, lai tikai tā netiktu pilnīgi aizmirsta”.
Pēc savas definīcijas kabalas zinātne – Radītāja atklāšanas līdzeklis radījumiem. Radītājs ir augstākais spēks, vienīgais pastāvošais un valdošais universā. Turpretim radījums – pilnīgi atrauts no Viņa un nezina, kādēļ, kādam mērķim, un kādā veidā eksistē. Un šeit parādās līdzeklis, dēvēts par kabalas zinātni, kas aicināta savienot vienā saiknē Radītāju un radījumu. (vairāk…)
Nodarbībās, izņemot visu pārējo, mēs studējam garīgo pasauļu, parcufim un sfirot uzbūvi un mijiedarbību. Rodas jautājums: kādēļ man tas ir vajadzīgs? Man taču tikai jāizsauc uz sevi gaisma, kas atgriež pie Avota.
Zināms, kā Bāls Sulams cienīja materiālistisko psiholoģiju, jo tā it kā paver ceļu uz kabalas zinātni. Psiholoģija klāsta par dzīvas būtnes, kura atrodas šajā pasaulē dzīvnieciskajā līmeni, dvēseles spēkiem.
Kongress Toronto, 6. nodarbība
Kabalas pieeja ir augstākā pakāpē zinātniska. Taču mēs to neuzspiežam. Mēs tikai vēlamies norādīt savstarpēji saistītajā pasaulē uz acīmredzamiem faktiem, kurus nav iespējams ignorēt.
Kabala – tā ir zinātne par cilvēka līdzību Radītājam. Par līdzību it visā! Harmonijā ar Viņu, mūžībā un pilnībā. Pie tam mūsu zemes esamība netraucē mums sajust tādu “debesu” stāvokli.
Jautājums:
Jautājums:
Pieteikties RSS barotnei