Jautājums: Kāpēc mūsu laikā cilvēki jūt vilšanos reliģijās?
Atbilde: Cilvēks atklāj, ka nekāda reliģija nespēj viņam dot piepildījumu. Tāpēc, ka visas reliģijas radās pateicoties tam, ka Izraēlas tauta nokrita no mīlestības pret tuvāko augstuma nemotivētā naidā, zaudējot jebkādu saikni ar dabas augstāko spēku. (vairāk…)
Jautājums: Vai kabalā arī pastāv sava veida meditācija, iekšēja apcere, koncentrācija? Ar ko tā atšķiras no austrumu meditācijas?
Atbilde: Tā ir pavisam cita darbība. Kabalistiskā „meditācija” ir nolūka veidošana. Atšķirība ir tajā aspektā, ka savus iekšējos spēkus es koncentrēju uz nolūku, kas vērsts uz to, lai savienotos ar citiem, praktiski apvienotos ar tādiem pašiem cilvēkiem, kas tiecas uz vienotību starp mums. Šīs praktiskās apvienošanās iekšienē mēs vēlamies atklāt vienotības un mīlestības spēku. (vairāk…)
Jautājums: Stāsta, ka citi ar meditācijas palīdzību sajūt pacēlumu un apgaismību, kopīgu pateicības sajūtu, piepildošu visu pasauli, kura ir savienota kā viens veselums. Pateicoties kam cilvēkā rodas tāda sajūta?
Atbilde: Šāda sajūta rodas tādēļ, ka ar austrumu meditācijas palīdzību cilvēki nomāc savu egoismu un sāk just vienu sistēmu. Jo viņi atcēla savu egoismu, kas šo sistēmu saplosīja daudzās daļās. Taču tas vēl nav pacēlums virs materiālās pasaules, virs egoisma. (vairāk…)
Jautājums: Jūs teicāt, ka kabalas zinātne ir Toras iekšējā daļa? Vai tas nozīmē, ka kabala attiecas uz reliģiju?
Atbilde: Pateicoties kabalas studēšanai, cilvēks pilnībā maina savu realitātes uztveri un sāk citādāk attiekties pret viņam ierastiem jēdzieniem. Tora – nozīmē iekšējās gaismas spēka izmantošanu, lai labotos un paceltos virs šodienas realitātes uztveres.
Pateicoties tam, ka cilvēks sasniedz mīlestību pret tuvāko, viņš no savas šaurās un ierobežotās pasaules ienāk plašā un mūžīgā, augstākajā pasaulē. Šī metodika ļauj cilvēkam pa īstam sākt dzīvot pilnīgi jaunā pasaulē, nevis vienkārši psiholoģiski sevi mierināt. Viņš pāriet no vienas pasaules otrā – maina savus sajūtu orgānus, kuri viņam attēlo visu pasaules ainu.
No radio pārraides 103FM, 08.02. 2015.
Jautājums: Visās senajās garīgajās mācībās ir jēdziens „garīgā apgaismība”. Vai kabalā tāds jēdziens pastāv?
Atbilde: Kabalā ir jēdziens „pagaisma”, tas ir, neliela gaisma, kas visā pilnībā neatklājas. Tādēļ to dēvē nevis par „gaismu”, bet „pagaismu” – tā nav visa gaisma, tā ir ierobežota. Ir daudzas situācijas, kurās mēs izmantojam šādu ierobežotu gaismu.
Jautājums: Daudzās senās garīgajās mācībās stāstīts, ka laika gaitā daudzās paaudzēs ir bijuši cilvēki, kuri atklāja gaismu un šis mirklis mainīja visu viņu dzīvi. Viņi pārdzīvoja to, ko nespēj sajust parasti cilvēki un kļuva par apgaismotiem cilvēkiem. (vairāk…)
Pastāv lieli maldi par to, kas ir kabalas zinātne. Cilvēki domā: „Kālab mācīties kabalu: vai tad mums ir interesanti zināt, cik eņģeļu debesīs un kā viņus sauc? Vai tad ir svarīgi, kā saucas pasaules, parcufim, sefirot? Kamdēļ sēdēt un mācīties tādas nepraktiskas lietas, kas neattiecas uz reālo dzīvi?”
Mēs atveram grāmatu un lasām: „Pirms tika radīti visi radījumi, bija tikai augstākā bezgalīgā gaisma, kas piepildīja visu Universu…” Kur tas viss atrodas? Tas ir tik tālu no mums, ne mūsu pasaulē un Visumā, ne šajā kosmiskajā telpā, kurā eksistējam mēs visi un mūsu Zemeslode, Saule un visas zvaigznes. Tas viss ir pilnīgi abstrakts un atrauts no mūsu pasaules. (vairāk…)
Pēc tam, kad Ābrams nodibināja savu skolu, viņš kopā ar mācekļiem, kuri viņam pievienojās, sāka attīstīt kabalas metodi. Tādā veidā viņš radīja trīs sistēmas: apmācības sistēmu, izplatīšanas sistēmu un kabalas realizācijas sistēmu.
Izplatīšanas sistēma ņēma vērā cilvēka attīstības līmeni. Viss bija atkarīgs no tā, kā cilvēki uztver garīgo ideju, cik tuva tā viņiem ir un vai atbilst viņu vēlmēm, cik daudz var parādīt, ka šī metode ir viņiem noderīga.
Un tad, virzoties augšup un attīstoties, viņi jau spēs saprast arī citas iespējas, kādas tā viņiem dod. Tādēļ vērsties pie cilvēka vienmēr vajag viņa līmenī un viņam saprotamā valodā, pievilinot ar to, ka tu vari viņam palīdzēt realizēt tieši to, ko viņš vēlas. (vairāk…)
Senā Babilona kļuva par šūpuli dažādiem garīgiem virzieniem un praksēm. Ja pirms Ābrama perioda babilonieši dzīvoja mierīgi, mīlestībā un draudzībā – tā, kā to mācīja Noasa sekotāji, tad pēc egoisma izaugšanas, viņi sāka atdalīties viens no otra un sadalījās daudzās grupās.
Katra grupa, vadoties no tā, kas to iekšēji pievilka, sāka pielūgt to vai citu dievību (īpašību, spēku). Tā nebija vienkārši akmeņu vai koku pielūgsme, tā bija dabas spēku pielūgsme. Tā parādījās daudzdievība, baltā un melnā maģija, astroloģija un citas prakses, eksistējošas vēl šodien. (vairāk…)
Vārds Ābrams (av – am) nozīmē „tautas tēvs”. Ābrams patiešām bija visas cilvēces garīgais tēvs, jo viņš kļuva ne tikai daudzu tautu ciltstēvs, bet arī radīja garīgo metodiku, kas ļauj izlabot visu pasauli.
Viņa metodes centrālais punkts bija norāde uz Radītāju, kā uz vienīgo un vienoto dabas spēku, kurš vada visu universu: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.
Radītāja īpašības viņš noteica, kā „labs un labu darošs”. Cilvēces uzdevums saskaņā ar Ābrama mācību nozīmē Radītāja atklāšanu un saliedētību atbilstoši likumam „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. (vairāk…)
Ābrams, seno babiloniešu priesteris un viens no Noasa sekotājiem, pirmais saprata, ka viss notiekošais ar tautu – notiek speciāli.
Grūti noticēt, ka no labā augstākā spēka vadības var nākt negatīvas sekas, kas spēj sagraut ideālu sabiedrību.
Ja starp draudzīgi dzīvojošiem cilvēkiem pēkšņi uzliesmo nesapratne, pretestība, atdalīšanās vienam no otra un pat naids, tad rodas jautājums, vai patiešām spēks, kas vada pasauli, ir labs un labu darošs. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei