Category Archives: Garīgais darbs

Pasaules evolūcija – mūsu iekšējā attīstība

Ir ļoti svarīgs precizējums mūsdienu materiālistiskajai realitātes uztverei, atbilstoši kurai pasaule ir evolūcijas procesa rezultāts, pakāpeniska matērijas attīstība no atoma. Šādi domā mūsdienu cilvēks, pamatojoties uz zinātnes sasniegumiem divdesmitajā gadsimtā.

Taču „Desmit Sefirotu Mācība” skaidro, ka visa realitāte tika radīta ar vienu domu, kura turpina darboties. „Būtībā šī doma ir cēlonis un darbība, un gaidāmais atalgojums un visu pūļu būtība.” (vairāk…)

Spēles noteikumi ar Radītāju

Kabalas zinātnes noteikumi atšķiras no tiem, pie kādiem mēs esam pieraduši mūsu pasaulē. Spēle patiesībā ir pāreja. Līdzīgi kaķim, kurš pirms lēciena iešūpojas, piemērās un tikai pēc tam lec. Tas viss ir sagatavošanās, noskaņošanās iedomātam lēcienam, – tas viss ir spēle. Kaķis izspēlē to, kā tagad lēks.

Proti, spēle ir nākamā stāvokļa iztēlošanās. Un tāpēc visai mūsu dzīvei ir jābūt spēlei. Mēs tiecamies savienoties un mūsu saiknē atklāt Radītāju, savas eksistences mērķi, mūžīgu un pilnīgu dzīvi. Tas viss tiek sasniegts, pateicoties spēlei. (vairāk…)

Elpojiet dziļāk!

Ja es pats neesmu spējīgs saspiest savu egoismu un ielaist grupu atbrīvotajā vietā manā sirdī, tad grupai man ir jāveic mākslīgā elpināšana.

It kā es guļu bez elpas, bez samaņas, bet grupa spiež man uz krūtīm, lai es izelpotu, un pēc tam sāktu elpot. Tas ir, grupa man palīdz sarauties tāpēc, lai es sāktu izplesties apvērstā formā. (vairāk…)

Dārgais dvēseles asniņš

Prāts mums neliek strādāt dēļ atdeves. Mēs atklājam, ka absolūti neesam gatavi to prasīt, neesam gatavi atdevei, vienotībai. Šo tieksmi sevī vēl nepieciešams izaudzēt, tāpēc ka sākotnēji mēs esam vienkārši egoisti un ar to neatšķiramies no dzīvniekiem.

Ja mēs vēlamies sevī atklāt punktu sirdī – dievišķā daļu no augšienes, atdeves asniņu, tad mums ir jāpieliek daudz spēku un jāpalīdz viens otram grupā. Mēs audzējam sevī atdeves spēku kā no mūsos ielikta sēklas piliena, līdz tā pilnam mēram, kuru dēvē par „dvēseli”. (vairāk…)

Reāla iespēja pamosties

Cilvēce izskatās kā niecīgs smilšu graudiņš bezgalīgā Visuma dzīlēs. Taču patiesībā viss šis Visums vispār neattiecas uz garīgo. Tajā nav neviena punkta, kas piederētu garīgai pasaulei un tāpēc tas neieņem nekādu vietu īstajā realitātē. (vairāk…)

Pāreja no pasaules pasaulē

Mēs visi atrodamies stāvoklī „izraidīšana” – tā ir izraidīšana no Radītāja, augstākās, garīgās pasaules sajūtas un izzināšanas. Pastāv tikai divi stāvokļi: izraidīšana un atbrīvošanās.

Atrodoties stāvoklī, kad Radītājs ir slēpts, mēs nonākam tādā realitātē, kāda tā tēlojas mums tagad, tas ir, laicīga un mainīga, kuru ietekmē dabas likumi.

Taču eksistē garīgā realitāte, kurp mēs varam pacelties. Tur darbojas cita laika ietekme un nosacījumi un mēs nonākam virs jēdzieniem laiks, kustība un telpa. (vairāk…)

Dialogs pašam ar sevi

Jautājums: Nav noslēpums, ka 95 – 99% laika mēs pavadām iekšējā dialogā paši ar sevi. Zinātnieki skaidro, ka no vienas puses tas ir slikti, tāpēc ka cilvēks tam tērē ļoti daudz enerģijas. No otras puses, bez šādas refleksijas nav iespējama pieredzes absorbcija, kuru cilvēks gūsts savā dzīvē.

Kā apturēt iekšējo dialogu? (vairāk…)

No pasīva vērotāja uz aktīvu pētnieku

Pirms diviem tūkstošiem gadu Izraēlas tauta nokrita no sava garīgā līmeņa materiālajā līmenī, no atdeves nodoma uz nodomu sevis dēļ. Rezultātā mēs pārvērtāmies absolūti citos cilvēkos, citā tautā: ar jaunu reliģiju, dzīves skatījumu, citu realitātes uztveri.

Iepriekš mēs visu realitāti uztvērām kā vienu vienotu veselumu, kurā darbojas viens spēks, un mēs visi tam piederam. Taču pakāpeniski līdz ar Pirmā Tempļa sabrukumu un tad caur Otro Templi – tūkstošs gadu laikā, mēs sākām atdalīties no atdeves un apvienošanās, un sākām uztvert dzīvi tā, kā to redzam šodien, tas ir, materiāli, egoistiski, atzīstot cilvēka apvienošanos tikai pašiem ar sevi nevis ar citiem. (vairāk…)

Cilvēka dzīves dienas un gadi

Nodaļā „Berešit” ir rakstīts: „Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena”. Visa Tora ir paredzēta tikai cilvēkiem, kuri vēlas pietuvoties Radītājam. Un viņiem nepieciešams atšķirt „vakaru” un „rītu”, saprotot, ka tā ir viena diena. Ja mēs šos divus stāvokļus: vakars un rīts neizejam, tas nozīmē, ka nevirāmies pretī savai izlabošanai.

Ir vērts paskaitīt, cik man dienas laikā bija pacēlumu un kritumu un, kāds ir to rezultāts, kā es pret tiem attiecos. Vai krituma laikā es pilnībā atslēdzos no Radītāja, no darba? Vai es nožēloju notikušo un koncentrējos uz pašu stāvokli, vai arī krituma laikā es nožēloju to, ka Radītājs ir pazudis un esmu palicis kā dzīvnieks? Tas nozīmē, ka man ir palikusi saikne ar Radītāju, taču tikai ar Viņa pretējo pusi. (vairāk…)

Sirds vai nauda?

Ja mēs labi viens pret otru attiecamies un, turklāt vēl mīlam, tad starp mums nevar būt trūcīgi cilvēki, nabagie, slimie.

Tas ir, problēma ir tikai tajā, ka starp mums nav mīlestības. Mēs pārliekam rūpes par nelaimīgajiem uz valdību. Mēs esam gatavi ziedot kaut kādu naudu, taču neieguldīt tajā savu sirdi, nespējam pārdzīvot par mums svešiem cilvēkiem. (vairāk…)