Category Archives: Garīgais darbs

Trīs veidu semināri

Jautājums: Ir trīs veidu semināri. Pirmais, kad mēs runājam pēc kārtas. Otrais, kad visi runā vienlaicīgi. Trešais – iekšējais seminārs, kad mēs klusējam un cenšamies runāt jūtu līmenī.

Kāda ir to atšķirība. Kāda ir to secība?

Atbilde: Kad cilvēki seminārā runā pēc kārtas, tad tādējādi sāk just katra biedra viedokli. Turklāt viena viedoklis ved pie otra, trešā utt. viedokļa; tādējādi, tie sasaistās ķēdē un viens otru ietekmē. (vairāk…)

Kas ir „apļa centrs”?

Jautājums: Kas ir „apļa centrs”?

Atbilde: Apļa centrs ir stāvoklis, kad mēs pilnībā anulējam savu egoismu, savu „es” un savienojam punktus sirdī, mūsu tieksmes, kas virzītas ārpus sevis.

Jautājums: Taču, kādā veidā cilvēks, kurš pirmo reizi nosēdies aplī, spēj anulēt savu egoismu?

Atbilde: Nekādi. Viņš klausīsies citus, piedalīsies kopā ar viņiem kā jaundzimušais, kuru mēs turam uz rokām.

Mūsu cilvēciskā sabiedrība ir ļoti daudzveidīga, un mums ir jāpieņem visi.

No nodarbības krievu valodā, 22.10.2017.

Avots krievu valodā

Seminārs: nekritizēt un nestrīdēties

Jautājums: Bāls Sulams raksta, ka kritika ir panākumu ķīla un attīstība domu sfērā. Kāpēc semināros ir pretēji – aizliegts kritizēt un strīdēties, pāriet uz individuālu dialogu?

Atbilde: Bāls Sulams to saka pilnīgi citā sakarā. Viņš raksta, ka kritiska pieeja sabiedrībā visās tās saiknēs un sfērās ir nepieciešama, lai attīstītos. Un tas ir dabiski. Saprotams, ka tā ir absolūti racionāla pieeja. (vairāk…)

Seminārs: dzirdēt katru

Jautājums: Kāpēc ir svarīgi, lai izteiktos katrs semināra dalībnieks?

Atbilde: Mums nepieciešams attīstīt savus biedrus, viņus sajust. Katram no viņiem ir jāmāk runāt, lai labāk saprastu sevi, mācētu sevi izteikt.

Jautājums: Taču, ja cilvēks saka: „Es izlaidīšu, es nevaru runāt, es negribu.”? (vairāk…)

Kas dzimst strīdā?

Jautājums: No kurienes ir radušies visi semināra noteikumi: runāt pēc kārtas, anulēt sevi, nekritizēt? Gluži otrādi strīdā dzimst patiesība.

Atbilde: Visi semināra noteikumi pamatojas uz kabalistu rakstīto, sākot no „Grāmatas Zoar”, kad desmit diži kabalisti pulcējās kopā, slēpjoties alā, sarakstīja šo Grāmatu. No turienes nāk sapratne, kas ir „desmitnieks”, kādā veidā tajā apvienoties, ko ar to nepieciešams darīt. (vairāk…)

Seminārs: nerunāt par savām jūtām

Jautājums: Kāpēc es seminārā nedrīkstu runāt par savām jūtām? Tas nozīmē, ka man tās jāslēpj?

Atbilde: Tev tās nav jāslēpj. Vienkārši tavas egoistiskās jūtas nevienu neinteresē; ar to palīdzību tu nespēj mūs izlabot, nespēj mūs paaugstināt. (vairāk…)

Par ko runāt seminārā?

Jautājums: Par ko nedrīkst un par ko drīkst runāt seminārā? Es zinu, ka kabalā mēs nerunājam par savām individuālajām atklāsmēm, par to, kā mēs jūtam Radītāju.

Atbilde: Mēs drīkstam runāt par Radītāja dižumu, bet ne attiecībā uz savām jūtām. Proti, mēs nekad nerunājam par individuālām jūtām, domām, lai nekaitētu mūsu biedriem. Es nevēlos viņiem uzspiest savu viedokli, savas jūtas, savu sapratni. Taču iedvesmu drīkstu. (vairāk…)

Seminārs: savu rekciju analīze

Jautājums: Ja es runāju seminārā, tad es esmu dodošs, bet citi dalībnieki saņēmēji? Vai otrādi: kad viņi runā, es viņus uztveru kā dižākos pasaulē?

Atbilde: Tas nav obligāti. Es varu runāt un būt saņēmējs, nevis devējs. Tas viss ir ļoti nosacīti, tāpēc ka ir atkarīgs no cilvēka nolūka.

Jautājums: Visgrūtākais ir kādu klausīties. Ja es cilvēku redzu pirmo reizi, kādā veidā es spēju viņu tā paaugstināt, lai mācētu viņu sadzirdēt? (vairāk…)

Cīņa par brīvību

Visbīstamākais stāvoklis ir, nevis pacēlumi un kritumi, bet gan vienaldzība. Tāpēc, ka mums nav spēka no tās iziet: ne uz augšu, ne leju. To dēvē par nāvi. Lejā, kritumā cilvēks pārdzīvo dažādas problēmas, negatīvas ietekmes, svešas domas, taču viņš dzīvo, viņš nav miris. Nāve ir vienaldzība.

Radītājs saka: „Iesim pie Faraona”, tas ir, Viņš mūs aicina noskaidrot, kādā mērā mēs esam pretēji augstākajam spēkam, garīgajai pasaulei, atdevei un mīlestībai. Un tad mums parādās darba instrumenti: gaisma atklājas tumsas fonā. (vairāk…)

Gaismas brīnumainais spēks

Ticība ir atdeves spēks, kuru cilvēks iegūst un atbilstoši tam dzīvo. Šai atdevei ir jābūt augstākai par saņemšanu, tāpēc ka atdeve tiek veidota virs vēlmes gūt baudu, to neņemot vērā, pretēji saņemšanas spēkam.

Šodien mēs dodam, taču to nedēvē par atdevi, tāpēc ka mēs dodam dēļ saņemšanas vēlmē gūt baudu. Taču, kad atnāk gaisma, tā cilvēkam sniedz iespēju nesavtīgi dot. (vairāk…)