Koronavīrusa pandēmija izsauc vispārēju atslābumu visai cilvēcei: nogurums no mērķa, cerības, atalgojuma par pūlēm zaudējuma. Cilvēks zemapziņā jūt, ka nav dēļ kā dzīvot, un krīt apātijā, depresijā, grūtsirdībā. Visa pasaule it kā grimst miegā. (vairāk…)
Dot priekšroku dzīvei atdevē
Sacīts: „Lūk, tavā priekšā dzīvība un nāve – izvēlies dzīvību”. Tas ir, izvēlies atdeves un mīlestības īpašību pret citiem. Tas nav vienkārši, jo izvēle īstenojas virs mūsu egoisma. Tādēļ mēs dzīvojam.
Mums nepieciešams daudz ko iziet, lai patiešām to izprastu, dotu priekšroku dzīvei atdevē, citu cilvēku apkalpošanai, lai aizvestu viņus līdz savstarpējai vienotībai un tādējādi dotu Radītājam iespēju parādīties starp viņiem. (vairāk…)
Vai kabalistam ir nāves bailes?
Jautājums: Kā pareizi attiekties pret nāvi?
Atbilde: Es domāju, ka vislabāk par nāvi nedomāt, bet uzskatīt, ka mēs eksistējam bezgalīgi, mūžīgi. Un nepieciešams izdarīt tā, lai šī mūžība un bezgalība tiktu sasniegta, kaut vai daļēji, vēl šīs dzīves laikā, mūsu materiālajā stāvoklī.
Mēs taču eksistējam tādēļ, lai savas dzīves laikā atklātu atdevi, mīlestību kā līdzekli mūžības, pilnības un Radītāja – augstākā spēka, kurš visu to pārvalda, izzināšanai. Šādai jābūt mūsu virzībai uz priekšu. (vairāk…)
Dzīve pēc nāves
Replika: Dažādās mistiskās mācībās ļoti sīki izskaidrota dzīve pēc nāves. Reliģijās tas vispār ir vienkārši. Viņi apraksta šo pašu dzīvi, kas šeit, ar tām pašām problēmām. Tas ir, visu, kas cilvēkam pierasts šeit, viņi pārnes tur.
Taču, lasot kabalas avotus, ļoti grūti saprast, kas notiek. Praktiski nekur nekas netiek izskaidrots par dzīves riņķojumiem. (vairāk…)
Kļūt par Cilvēku
Jautājums: Kabalisti saka: „Cilvēka uzdevums ir tāda eksistence, kad nav dzīves un nāves sajūtas. Ja šī sajūta vēl ir, tas nozīmē, ka viņš vēl nav pacēlies virs sava dzīvnieciskā līmeņa, vēl nav kļuvis cilvēks. Cilvēks ir tas, kurš eksistē mūžīgi un šādi arī jūtas.” Kā tas ir?
Atbilde: Ja cilvēks nejūt zem sevis šo pasauli, tātad viņš atrodas pakāpi augstāk. Taču viņš lieto visu šo pasauli, lai virzītos uz garīgo.
Taču garīgā pasaule ir mūsu savstarpējā apvienošanās, kad savā vienotībā mēs atklājam kopīgu, savstarpēju labestības un mīlestības spēku, dēvētu par „Radītāju”. (vairāk…)
Kas paliek no cilvēka pēc nāves?
Jautājums: Kāpēc gan cilvēkiem nedzīvot vairāk gadu, vai bezgalīgi? Kādēļ mainīt ķermeņus?
Atbilde: Pat ja mēs dzīvotu kaut tūkstoš gadu, vienalga steigtos vēl kaut ko pagūt izdarīt, jo dzīve kaut kad beigtos. Taču, ja mēs dzīvotu bezgalīgi, tad nejustu sevi pakļaujamies dažādiem spēkiem, laika ierobežojumiem. (vairāk…)
Kādēļ piedzimt vēlreiz?
Jautājums: Vai var sacīt, ka bez pastāvīgas rešimot (informatīviem gēnu datiem) atjaunināšanas, cilvēkam nepieciešams ik pēc dažiem desmitiem vai simtiem gadu mainīt savu fizioloģisko ķermeni tādēļ, lai vēlreiz piedzimtu kādā jaunā vidē un saistītos ar citām dvēselēm, cilvēkiem? (vairāk…)
Nāves bailes un citas psiholoģiskas metamorfozes.
Jautājums: Mūsu pasaulē kāds dzīvo, kāds nomirst. Kāpēc notiek šis process?
Atbilde: Mūsu pasaulē viss notiek pēc analoģijas ar Augstāko pasauli. Kad garīgajā pasaulē vēlmes un nolūki savācas kopā un tajos veidojas atdeves īpašība, tad to dēvē par dzīvību.
Ja šīs vēlmes izkaisās, nevar savstarpēji savienoties, lai vadītu caur sevi spēju atdot un mīlēt, šādu atvienošanos dēvē par nāvi. (vairāk…)
Dzīvība un nāve no kabalas viedokļa.
Jautājums: Tūkstošiem gadu civilizācijas attīstības laikā bijis milzīgs daudzums visdažādāko ticējumu. Apbrīnojami, bet fakts, ka praktiski visos ticējumos tika runāts par dzīvi pēc nāves. Un visi tam tic. Ko par to saka kabala?
Atbilde: Kabala vēsta par to, ka dzīve ir nevis mūsu olbaltumvielu ķermeņa esamība un nāve, bet piepildījums ar augstāko spēku, neatkarīgi no tā, kādos stāvokļos atrodas mūsu ķermenis. (vairāk…)
„Visnoteiktākais dzīvē ir nāve, visnenoteiktākais – tās stunda”
Jautājums: Saskaņā ar latīņu parunu: „Visnoteiktākais dzīvē ir nāve, visnenoteiktākais ir tās stunda”. Patiešām cilvēkam nevajag zināt savu nāves stundu, kaut arī interesanti.
Pērkot, piemēram, loterijas biļeti cilvēks uzskata, ka laimēs, kaut izredzes ir viens no miljona. Taču, izejot uz ielas, viņš nekad nedomā, ka ar viņu var kaut kas notikt, kaut iespēja ir stipri lielāka. Tā mēs esam iekārtoti. Kāds ir šādas izturēšanās iemesls? (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei
E-pasta abonēšana