Pārbaude – pareiza dalība kongresā
Posted on jūlijs 16th, 2018
Sagatavošanās kongresam sevī ietver vēlmes uzkrāšanu, prieku, ka es braucu uz tikšanos, no kuras varu saņemt pamudinājumu, iedvesmu no Radītāja diženuma un svarīguma, kuru parasti nejūtu, tāpēc ka Viņš šajā pasaulē ir apslēpts.
Līdz tādam līmenim, ka es spēšu veikt darbības kas augstākas par manu sajūtu un prātu, it kā patiešām justu, ka ir spēks, kurš visu uztur un visu darbina, kustina visu Universu kopā ar mani un līdz pat sīkākajai šūnai, visus saistot vienā programmā. (vairāk…)
Kongress vienmēr ir gluži kā pirmoreiz, tāpēc ka cilvēks, kurš stājas uz garīgā ceļa un sāk veikt sevī iekšējas izmaiņas, katru dienu ir kā jauns. Tāpēc arī tie, kuri atbraukuši uz kongresu pirmoreiz un studenti ar daudzu gadu pieredzi jutīsies vienādi, it kā pirmoreiz nokļuvuši kongresā.
Mēs garīgajā neesam spējīgi sajust mazāk par desmit sefirot, tāpēc ka desmit ir mūsu sajūtu slieksnis. Pēc pirmajām desmit īpašībām mēs sākam just, ka eksistējam, saņemam, saprotam, sajūtam. Taču līdz tam – nē. 
Mēs nepareizi iztēlojamies bezgalību, kā kaut kādu bezgalīgu telpu. Taču garīgajā pasaulē bezgalība nozīmē neierobežotu piepildījumu. Tas ir stāvoklis, kad visas mūsu vēlmes, kuras pašas par sevi ir ierobežotas, tiek izlabotas uz atdevi.
Sirds lūzt no tā, kad redzu, ka neesmu spējīgs ar saviem spēkiem paveikt nevienu garīgu atdeves darbību. Es saprotu, ka man nav nekādas saiknes ar garīgo un esmu gatavs apvienoties ar biedriem. Proti, es jūtos kā parasts dzīvnieks un pat sliktāk.
Ceturtā vēlmes stadija „bhina dalet”, kura ir radījums, ir vistālākā no Radītāja pēc savām īpašībām, taču Viņam vistuvākā pēc spējas Viņu izzināt.
Ja cilvēks vēlas, lai Radītājs viņam palīdz nonākt līdz garīgai atklāsmei, tad no viņa tiek prasīta liela neatlaidība: ticība viedajiem un ticība Radītājam. Tā ir sava veida saliedētība, kad cilvēks atceļ savu viedokli un pievienojas skolotāja viedoklim, pildot viņa padomus.
Visbīstamākais stāvoklis ir, nevis pacēlumi un kritumi, bet gan vienaldzība. Tāpēc, ka mums nav spēka no tās iziet: ne uz augšu, ne leju. To dēvē par nāvi. Lejā, kritumā cilvēks pārdzīvo dažādas problēmas, negatīvas ietekmes, svešas domas, taču viņš dzīvo, viņš nav miris. Nāve ir vienaldzība.
Ticība ir atdeves spēks, kuru cilvēks iegūst un atbilstoši tam dzīvo. Šai atdevei ir jābūt augstākai par saņemšanu, tāpēc ka atdeve tiek veidota virs vēlmes gūt baudu, to neņemot vērā, pretēji saņemšanas spēkam.
Galvenā grūtība ir tā, ka mēs vispār nespējam iedomāties garīgo darbu. Tas nav saprotams ne mūsu jūtās, ne prātā. Mēs sākotnēji esam cilvēki, kuri pilnībā ir piederoši šai pasaulei un strādājam tikai ar šīs pasaules jēdzieniem, mēriem, vērtējumiem – tajā ir visa mūsu dzīve.
Pieteikties RSS barotnei