Materiālā pasaulē piepildījums dzēš baudu. Ja esmu izsalcis un sāku ēst, tad pakāpeniski nomācu savu izsalkumu un zaudēju apetīti, un kopā ar apetīti zūd arī bauda. Rezultātā es palieku tukšs, absolūta nulle – un šādi it visā.
Karsta mīlestība, uzplaiksnījusi sākumā, pakāpeniski kļūst par pieradumu un sāk dzist. Pieradums notrulina baudas garšu un baigu beigās to nogalina, kas arī noved līdz nāvei. (vairāk…)
Viss mūsu darbs sastāv no tā, lai anulētu sevi par labu augstākajam, un tāpēc mēs sākotnēji esam radīti ar vēlmi baudīt, kas ir pretēja Radītājam. Taču izmainīt nepieciešams nevis vēlmi baudīt, bet tās nodomu, lai to izmantotu atdevei tuvākajam.
Par cik Radītājs vēlas dot, tad es varu izmantot savu vēlmi baudīt atbilstoši tam, kādā mērā saņemu no Radītāja, lai sniegtu Viņam baudu. (vairāk…)
Mēs atrodamies galīgās labošanās beigu etapā, kuru dēvē par „pēdējo paaudzi”, un tāpēc mums vienam otrs ir jāmodina. Citādāk daba dienu no dienas pastiprinās uz mums spiedienu parādot, ka mēs atrodamies ļoti nopietnā un bīstamā procesā.
Mēs esam izlutināti un nesaprotam, ka pietiek tikai ar nelielām izmaiņām dabā, lai mēs sāktu mirt no bada, dedzinošas svelmes un katastrofāliem plūdiem. (vairāk…)
Sašķeltība sniedz iespēju laboties. Ja nav sašķeltības, tad nav ko labot, taču bez labošanas, mums nav nekādas iespējas sajust radījumu, kurš tiek izzināts, kā gaismas priekšrocība no tumsas.
Un tāpēc, ja nebūtu atšķirība starp vēlmi saņemt un vēlmi atdot, starp gaismu un tumsu mūsu sajūtās, mēs nesaprastu radījumu un nejustu, kur atrodamies. (vairāk…)
Tādēļ, lai paceltos garīgajā ir nepieciešami abi stāvokļi: gan pacēlums, gan kritums. Galvenais, neatrasties neapzinātā stāvoklī, jeb, kas vēl sliktāk, tikai materiālajā, dzīvnieciskajā stāvoklī. Nedzīvais, augu un dzīvnieciskais līmenis attiecas uz mūsu egoistisko pasauli, taču cilvēcisko līmeni nosaka mūsu attieksme pret Radītāju.
Un tāpēc ir tik svarīgi turēties vai nu pacēluma stāvoklī, vai krituma stāvoklī. Kritums ir tikpat svarīgs, tāpēc ka bez tā nav iespējam cienīt pacēlumu, un nav iespējams gūt jaunas kelim nākamajam pacēlumam. Un tāpēc šie abi stāvokļi: gaismas un tumsas ir pareizi un leģitīmi, mūs virzoši uz priekšu. (vairāk…)
Darbs ar nodomu atrodas mūsu mācību, visu pūļu un darbību pašā centrā. Tāpēc, ka nodoms ir sirds noskaņošana, vēlmes virzīšana uz Radītāju. Radītājs ir vienīgais spēks, kas darbojas realitātē. Taču Viņš mūs – radījumu, radīja attālinātus no Sevis, lai mēs varētu tiekties, virzīties pie Viņa.
Tāpēc viss radījums atrodas ārpus Radītāja, ārpus garīgā, ārpus augstākā spēka sajūtas, lai dotu mums iespēju meklēt Radītāju, just, cik ļoti mums Viņa mūsu dzīvē trūkst. (vairāk…)
Rambams raksta, ka mūsu pasaule atrodas zem laika ass, taču garīgā pasaule – virs. Tāpēc, atbilstoši virzībai uz priekšu, tuvojoties garīgajam, mēs negaidot sākam just, ka sekunde ir ļoti ilgi. No mirkļa sākuma un līdz tā beigām ievietojas daudz notikumu.
Šādi mūsdienu tehnikā ierīces darbojas augstās frekvencēs un ir spējīgas apstrādāt miljoniem impulsu sekundē, ko agrāk nespēja paveikt. Taču garīgā pasaule ir daudz augstāk par mūsdienu tehniku un strādā bezgalīgā frekvencē. Un tāpēc garīgajā neeksistē īsa mirkļa – tur katrs mirklis ir bezgalība.
No nodarbības par tēmu „Pacēlumi un kritumi”, 07.07.2021.
Pasaule ir nonākusi tik smagā stāvoklī, kas to piespiedīs virzīties apvienošanās virzienā, pasaule to vēlas vai nē. Uz to mūs virza no augšienes, un ja mēs nevēlēsimies savienoties, tad apvienošanās jeb kurā gadījumā sāks realizēties. Taču mēs sajutīsimies tam pretēji un sev piesaistīsim lielas ciešanas un bēdas.
Tas līdzinās vecāku attieksmei pret bērniem: ja bērni ir draudzīgi un paklausīgi, tad vecāki ar viņiem apietas maigi. Taču, ja bērni uzvedās slikti, tad vecākiem nākas viņus sodīt, lai izlabotu un bērni to izjūt kā ļaunumu. (vairāk…)
Mums ir jāsavieno visas radījuma pretējās puses un jāsaista sevi ar Radītāju. Un vispirms mums nāksies atklāt šos pretstatus visā radījumā un pārliecināties nespējā tos savienot kopā.
Tikai tāpēc, ka mēs atrodamies šajā materiāli iluzorā pasaulē, mēs spējam iztēloties, ka divas radījuma daļas spēj savienoties. Taču pakāpeniski šis māns atklāsies.
Taisnais ir cilvēks, kurš sevi ir izlabojis tādā mērā, lai neredzētu pasauli sašķeltu, bet sajūt visas radījuma daļas savienotas un vienu otru papildinošas.
Un pēc tam viņš saprot, jūt un atklāj, ka viss radījums ir viena tilpne, viena vēlme, kas saņem piepildījumu no viena Radītāja. Un tāpēc viņš attaisno radījumu. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei
E-pasta abonēšana