Replika: Ļoti gribas ticēt tam, ka pēc nāves ir kaut kāds turpinājums. Kaut kas mūsos to pieprasa.

Atbilde: Ja mēs censtos piepildīt mūsu dzīvi ar kādu dziļu augstāko jēgu, tad mēs to saudzētu, par to baiļotos un censtos uzzināt, kāds tai ir iespējamais turpinājums. Bet tā, raugoties no tā, kā mēs dzīvojam, – kas var būt? Kāds pārdzimšanas riņķojums. Proti, atkal kaut kas tāds kā rotējošs ritenis. Un kas tajā ir labs?

Replika: Ja paskatāmies no vienas puses, tad mēs ļoti augstu vērtējam savu dzīvi un vēlamies zināt, vai ir turpinājums, kas es biju un būšu. Taču no otras puses – mēs tik viegli pret to attiecamies. Tik daudz karu un dažādu dzīvības draudu, ko mēs paši radām. Iznāk kaut kā neloģiski.

Atbilde: Mēs paši pazeminām savas dzīves vērtību. Neizskatās, ka cilvēks to tik ļoti cienītu.

Replika: Ja nu vienīgi savu personīgo, bet ne citu cilvēku.

Atbilde: Pret savu personīgo dzīvi mēs tā attiecamies, nevis tāpēc ka patiešām to cienām, bet tāpēc, ka baidāmies no nezināmā.

Turpinājums sekos…

No TV raidījuma „Garīgie stāvokļi”, 09.10.2022.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Dzīves jēga | Add Comment →