Nākamais gads būs lūzuma gads

Replika: Aleksandrs raksta: „Pēdējos mēnešos labu ziņu nav bijis vispār. No ģimenes, radiniekiem un draugiem es redzu, kā viņi atslēdz līdzjūtību. Viņi vienkārši neko neskatās, neklausās, neierosina sarunas, ja tas apdraud viņu mieru.

Un es viņus saprotu. Cilvēks nevar visu laiku dzīvot stresā. Bet, ja mēs pārtraucam uztraukties, just līdzi, tad par ko mēs kļūstam? Par ko mēs pārvēršamies? Kas notiks ar mums, ar pasauli? Paskaidrojiet, lūdzu”.

Atbilde: Es domāju, ka pasaule sāk nākt pie saprašanas. Pasaule sāk apzināties, kur tā pati sevi ir iedzinusi, jeb kur tā sevi ir ļāvusi iedzīt. Un es domāju, ka nākamais gads būs īstas atskārsmes gads. Lūzuma gads. Kad pat Amerika un jo īpaši Eiropa – mainīsies.

Replika: Visi ar šausmām gaida nākamo gadu, ar lielām bailēm…

Atbilde: Es, gluži pretēji, uzskatu, ka tas būs atskārsmes, apzināšanās gads, ka kodolkarš pilnīgi noteikti nevar būt. Un karš vispār nevar būt. Mēs to jau esam redzējuši, un redzam arī tagad. Kopumā mēs esam tikuši līdz labam finālam.

Jautājums: Taču, lūk, Aleksandrs jautā par līdzjūtību: vai mēs to zaudēsim, vai nezaudēsim? Kas ar to notiks – ar līdzjūtību?

Atbilde: Nav vajadzīga nekāda līdzjūtība. Mums vienkārši jāsaprot, ka mums ir jāizdara viss iespējamais, lai pasaulei sniegtu pareizu priekšstatu par to, kas ir labi un kas slikti. Visiem ir jāsaprot, ka nevienam nav nekādu tiesību pacelt roku pret otru. Nevienam nav tiesību piedraudēt ar spēku. Lūk, tad mēs ieraudzīsim īstu mieru.

Jautājums: Kādas jūtas būs cilvēcē, kādas jūtas dominēs cilvēkā šajā jaunajā pasaulē, uz kuru jūs virzāties? Par ko cilvēks domās?

Atbilde: Cilvēks domās tikai par vienu – kā viņš var attīstīties labestības virzienā. Kā viņš var paust labestību no sevis uz visiem.

Replika: Tik ļoti to gribas! Un šķiet, ka tas ir tik tālu.

Atbilde: Nē. Pie tā noteikti nonāks. Mums nav, kur likties. Tomēr mums par to ir vairāk jārunā. Un jācenšas, lai tas notiktu ātrāk.

Jautājums: Lūk, šis labestības, saiknes utt. punkts var atmosties cilvēkā, kuram tā nav bijis? Gluži pretēji, viņš bija pavisam citāds – viņš ir „vanags”. Vai viņā šis punkts var atmosties?

Atbilde: Viņš gūs šo sajūtu, ka cilvēcei ir jādzīvo tieši šādā veidā.

Jautājums: No kurienes tas pie viņa tāda nonāks?

Atbilde: No apkārtējās vides. Pa gaisu.

Jautājums: Vienreiz viņš pamodīsies un notiks klikšķis, un viņš teiks: „Kā esmu dzīvojis?”

Atbilde: Jā. Ka nav cita veida, kā dzīvot. Ka dzīvot, var tikai dodot, tāpēc ka nav iespējams cilvēkiem vēl vairāk pierādīt, ka ar “nūju uz laimi” neko nesasniegsi.

Replika: Parasti tas notika šādi: kad tu mēģināji kādu nospiest, kādu pazemot, bet tas atgriezās pie tevis kā bumerangs, tad cilvēks sāka aizdomāties. Taču jūs sakāt, ka tas ir iespējams arī citādāk. Iespējams, ka pēkšņi „hop” un cilvēkā būs šāds apvērsums.

Atbilde: Es domāju, ka cilvēcē notiek ļoti spēcīga visdažādākā veida negatīvu sajūtu uzkrāšanās, un tam galu galā vajadzētu dot savu rezultātu.

Jautājums: Apvērsties? Pilnīgi uz otru pusi?

Atbilde: Jā.

Replika: Dod Dievs!

Atbilde: Nepieciešams cerēt.

No TV raidījuma „Jaunumi ar Mihaelu Laitmanu”, 03.11.2022.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: