Spriežot pēc tā, kas notiek ar cilvēci, salīdzinot ar vispārējo attīstības procesu, kuram mūs jāaizved pie noteikta mērķa, nākošajā 2023. gadā mūs sagaida smags periods.

Es ceru, ka mēs nenonāksim līdz pasaules kodolkaram – tas man šķiet maz iespējams. Tomēr mūs sagaida grūti pārbaudījumi visā pasaulē. Un galu galā tie mūs aizvedīs pie patiesā risinājuma meklējumiem un līdz tam, ka piekritīsim mainīt mūsu savstarpējās attiecības uz labu.

Šīs problēmas jau ir redzamas pie horizonta: slikta ekonomika, pārtikas trūkums, visa veida dabas stihijas. Visas šīs problēmas būs ļoti smagas un parādīsies globālos mērogos, un tāpēc es jauno gadu sagaidu nevisai priecīgi.

Un lieta šeit nav tikai karā, bet savstarpējās attiecībās starp cilvēkiem. Tāpēc, ka karu iespējams kaut kā izbeigt, taču, lai izlabotu cilvēciskās attiecības, ir nepieciešama cita apmācība, izskaidrojoša, pareiza pieeja un sāpju sajūta, kura saasinās katrā cilvēkā un visās tautās un valstīs.

Tikai tad ja visiem kļūs skaidri redzams, ka mums nav cerības uz labāku nākotni, ja mēs nesatuvināsimies viens ar otru – tikai ar šādu nosacījuma mēs nostāsimies uz labākas nākotnes ceļa.

Jaunajā gadā pastiprināsies visas vecās problēmas, kuras mums jau bija 2022. gadā, jo mēs neizdarījām neko, lai tās novērstu. Vispirms nepieciešams pārdzīvot šo 2022. – 2023. gada ziemu, un pēc tam paskatīsimies, kas tālāk. Pastāv lielas problēmas ar dzeramo ūdeni, ar pārtiku, ar labību. Es ļoti ceru, ka cilvēce neiznīcinās produktus, bet nonāks līdz tādai sadalei starp valstīm, lai visiem būtu pietiekami eksistencei. Taču pagaidām tam nav redzams risinājums.

Koronavīrusa epidēmija vairs nav tik akūta, taču nāks citas problēmas, kuras ir vēl augstākas par to – jaunas epidēmijas pasaulē, citādākās formās. Tāpēc, ja mēs neizlabojam savas attiecības, tad tādējādi izlaižam visas šīs problēmas uz āru un ļaujam tām „uzspridzināt” cilvēcisko sabiedrību.

Par to ir smagi runāt, tomēr izskatās, ka mēs esam nonākuši pie mūsu izdzīvošanas kritiskās robežas. Mēs nesaprotam, cik cilvēks ir vājš, un ka mēs nonākam pretrunā ar tādiem dabas spēkiem, kuriem nespējām pretstāvēt. Un tad daba velsies pār mums ar vēl lielāku spēku, ar tādiem plūdiem un zemestrīcēm, ka uz šīs planētas nebūs iespējams dzīvot.

Galvenās problēmas būs no klimata puses, un tur ir grūtība, jo mēs nespējam apstādināt dabu. Attiecības starp naidīgām valstīm vēl kaut kā iespējams noregulēt. Taču nav iespējams pretoties dabas spēkiem un novērst dabas kataklizmas. Tamdēļ ir vienīgais ceļš – caur cilvēku savstarpējo attiecību izlabošanu, bet līdz tam mēs esam ļoti tālu. Tāpēc, ka cilvēciskās attiecības pieprasa siržu piekrišanu, lai kļūtu viens otram tuvāki.

Šeit nav nepieciešami materiālie ieguvumi, kā gāzes vai naftas iegāde, bet gan sirsnīga attieksme vienam pret otru. Taču uz to pagaidām mēs vēl absolūti neesam gatavi. Un tāpēc es ar uztraukumu skatos uz priekšu nākotnē, kas tikai un vienīgi ir atkarīga no labvēlīgām attiecībām starp visiem cilvēkiem.

Mēs neesam spējīgi viens otram atvērt savas sirdis. Katra cilvēka sirds ir slēgta ar daudzām atslēgām un nevēlas saprast, ka siržu atvērtībā un tuvībā ir visu mūsu bēdu risinājums. Un tomēr cilvēcei ir dota iespēja sevi izlabot – mūsu izredzes nav bezcerīgas.

No pārraides „Miers”, 15.12.2022.

Avots krievu valodā

Filed under: Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija | Add Comment →