Replika: Ja es skatos uz sevi, pamatojoties uz savām sajūtām, tad sāku saprast, ka iekšēji manī notiek kaut kādas nepatīkamas pārvērtības. Taču es raugos no kāda papildus punkta: ja iepriekš mans „dzīvnieks” cieta un es biju gatavs viņu glābt, taču tagad…

Atbilde: Tagad tu saproti, iespējams, ka šim dzīvniekam ir mazliet jāizjūt ciešanas, bet tu uz viņa jāsi. Tu sāc sevi izzināt no malas!

Replika: Tomēr, kopā ar to eksistē sevis asociēšana ar šo dzīvnieku un centieni rast spēku, lai to pārvarētu.

Atbilde: Jā pagaidām tu sevi asociē ar šo dzīvnieku, un šis stāvoklis nepārriet līdz pat galīgai izlabošanai.

Dzīvnieciskais līmenis eksistē mūsos, tam ir jābūt pamatā garīgajam līmenim. Tur es veicu savu garīgo pacēlumu. Un, iekams es to pilnībā neesmu pabeidzis, šis līmenis atrodas zem manis.

Tāpēc man ir jāeksistē, sajūtot šo ķermeni, šo pasauli, iekams iekšējā līmenī pilnībā nenonākšu kontaktā ar visiem cilvēkiem tādā pakāpē, ka man vairs nebūs nepieciešama šodienas dzīvnieciskā saziņa ar cilvēkiem. Un tad šis līmenis izzudīs.

Tas attēlojas tikai mūsu sajūtās. Pasaule ir matērija, kura dota mūsu sajūtās. Pēc tam šis līmenis izzudīs. Mēs paliekam eksistēt tikai garīgā stāvoklī, taču materiālie stāvokļi pievilksies un iekļausies garīgajā kā tā sastāvdaļa.

Burtiski no mūsu paša pirmā garīgā pacēluma virs materiālā mēs sāksim saprast, ka šī pasaule ir iluzora – tās nav, tā atrodas mūsos. Ārpus mūsu maņu orgāniem šī pasaule neeksistē.

Es ceru, ka cilvēce to drīz apzināsies. Uz to jau ir gatava gan zinātne, gan filosofija, gan socioloģija, gan psiholoģija. Es domāju, ka visi drīz to sāks saprast, un tas arī palīdzēs. Galvenais, sākt skatīties šajā virzienā – uz sevi, uz pasauli, un tas atnāks.

No sarunas „Man iezvanījās telefons. Kabalas noslēpumi”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Realitātes uztvere | Add Comment →