Jautājums: Vai jūs atceraties savu stāvokli, kad sākāt mazliet sevi novērot no malas, taču tajā pašā laikā vēl nebijāt atrauts no sevis? Vai ir kādas nianses, kas ļauj daudz skaidrāk paskatīties uz šo stāvokli?

Atbilde: Šeit nav nekādu triku, nekādu brīnumu vai noslēpumu, kurus es kādam gribētu atklāt, bet kādam nē. Lai kāds man cilvēks nešķistu – tuvs vai tāls, viņš jebkurā gadījumā iet ceļu, kurš ir atkarīgs tikai no viņa paša. Tā ka šeit neko nepadarīsi. Galvenais ir neatlaidība, katras minūtes, kuru tu vēlies izmantot, efektivitāte.

Man paveicās tajā, ka es katru dienu varēju strādāt ierobežotu stundu skaitu, lai nodrošinātu ģimeni ar nepieciešamo, bet visu atlikušo laiku veltīt kabalai. Es, protams, tam atdevu sevi visu – cik sarakstīju, pārrakstīju, izdevu, ko tikai nedarīju!

Tie bija ļoti efektīgi gadi un arī meklējumu gadi, jo kad tu iekšēji attīsties, tu nepārtraukti meklē. Un, lai gan tu atrodies blakus skolotājam, tas nepalīdz – tev pašam jāatrod savs ceļš. Tas atrodas iekšēji tevī.

Es domāju, ka visi cilvēki, kuri pie mums mācījās un pašlaik nav ar mums – pagājuši uz kādu laiku malā, patiesībā nav aizgājuši, viņi vienalga atgriezīsies. Pāris triecienu – un viņi sapratīs, ka nav cita ceļa, viņiem tomēr ir sevi jārealizē. Rezultātā simtiem tūkstoši, ja ne vairāki miljoni cilvēku pasaulē mums vēl pievienosies.

No sarunas „Man iezvanījās telefons. Kabalas noslēpumi”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →